Nedēļa iesākusies ar Nacionālās apvienības lēmumu beidzot oficiāli izvirzīt Melbārdi kultūras ministra amatam. Visticamākais, ka apstiprināšanas procesā pārsteigumi nav gaidāmi, nav arī šaubu, ka Melbārde spēs formulēt savu skatījumu un prioritātes. Tajā pašā laikā neaizmirsīsim, ka drīz vien aktualizēsies arī jautājums par to, kurš un - tas patiesībā vēl svarīgāk - ar kādu izpratni par savu atbildības sfēru būs jaunais vides un reģionālās attīstības ministrs.
Šķiet, nav vērts vingrināties daiļrunībā, vērtējot pašreizējo ministru, kurš iepriekš pavēstījis, ka 1. decembrī amatu atstāj. Sprūdža neveiksmes n-to reizi uzskaitīt ir vienkārši garlaicīgi, savukārt, lai novērtētu viņa pienesumu labā nozīmē, nepieciešams laiks. Kaut tāpēc, ka tikai pēc pusgada gada varēs spriest, kas bijuši nodomi, ieceres un kas - reāli darbi.
Sprūdžs kā ministrs ir «izcēlies» ar to, ka pamanījies vērienīgi iemantot sev ienaidniekus. Ministra kritiķi, jādomā, uzskata, ka šis kungs savu pilnvaru laikā ir visu salaidis grīstē. Tomēr, ja ieinteresētās puses negrib iestrēgt pārspriedumos par «lecīgā zaļknābja» personību, būtu liederīgi nošķirt Sprūdža savulaik pieteiktās idejas un to izpildījumu. Jo raugi: lai gan minētais pilsonis daudziem asociējas gandrīz vai vienīgi ar plūkšanos ar Lembergu, ministra iecerēto darbu loks vismaz iesākumā bija gana plašs.
T. s. pašvaldību referendumi kā iedzīvotāju tiešākas iesaistes forma. Līdz nelabumam saskaldītās valsts iestāžu IT saimniecības centralizācija un sinhronizācija, lai tā gan prasītu mazāku finansējumu, gan būtu lietotājiem ērtāka. Valsts iestāžu reģionos koncentrēšana t. s. vienas pieturas aģentūrās, lai cilvēkam nav jātērē laiks, tās apskraidot. Īpaša valsts atbalsta programma Latgalei.
Ja pieņemam, ka šie uzstādījumi nav nepareizi, tad nav vērts tērēt laiku ar Sprūdža privāto nedienu un īpašību cilāšanu - jautājums ir, kas turpināms, kas darāms citādi. Jo iezīmētās tēmas paliks arī pēc šī ministra aiziešanas. Ļoti iespējams, ka ir virkne citu būtisku jautājumu - arī par konkrētās ministrijas pilnvarām un atbildību. Proti, pats jēdziens «reģionālā attīstība» nozīmē ciešu sadarbību (Latvijas gadījumā diemžēl biežāk gan tas nozīmē t. s. resorisko greizsirdību) ar Ekonomikas, Zemkopības un Satiksmes ministrijām. Vēlams, lai jaunajam ministram būtu savs skatījums arī par to.
Vissliktākais būtu, ja Sprūdža pēctecis tiktu vienkārši nozīmēts, vadoties pēc principa, ka kaut kā jau gads līdz vēlēšanām jānovelk. Sabiedrības vērtējumā dažas ministrijas, piemēram, Finanšu, arvien bijušas tādas kā sevišķi ietekmīgas. Vai pamanāmākas, jo biežāk iekļūst publiskās vārdu kaujās (veselība, izglītība, labklājība). VARAM it kā bijis kaut kur perifērijā klaiņojoša mazsaprotama planēta. Patiesībā tas ir nozīmīgs zars izpildvaras lapotnē, tādēļ visai valdības koalīcijai pret nākamā ministra kandidatūru jāizturas nopietni.