Ir business as usual. Tas nenozīmē, ka nekas nenotiek, bet nav nopietnu pārmaiņu.
Šomēnes valdība apstiprināja Augstākās izglītības un zinātnes attīstības plānu. Kāpēc būtu jātic, ka šie pasākumi tiks veikti nākamā gada laikā, ja tas nav noticis līdz šim?
Jāsāk ar to, ka no šādiem plāniem valsts pārvaldē neko briesmīgi daudz negaida. Tādi vispār ir nepieciešami kaut vai tādēļ, ka tādi paredzēti citos normatīvajos dokumentos. Vai plānā solītais tiks reāli īstenots? Piecdesmit uz piecdesmit.
Pēc jūsu demisijas nu ir tēze - tai skaitā pašreizējā ministra apstiprināta - ka modelis «nauda seko skolniekam» nav pareizs. It kā var saprast - skolotāji mazajās lauku skolās nav vainīgi par demogrāfijas tendencēm...
Bērniem arī nevajadzētu būt demogrāfiskās situācijas ķīlniekiem, vai ne? Vispār jautājums ir interesants. Tiek deklarēts, ka situācija, kad pedagogiem dažādos novados algas atšķiras, ir netaisnīgi. Labi, ir arī citas netaisnības. Kādēļ par tām nerunā un nemēģina tās labot? Piemēram, matemātikas skolotājiem objektīvu iemeslu (vairāk stundu, obligātais eksāmens utt.) dēļ ir vieglāk savākt slodzi nekā, piemēram, ģeogrāfijas skolotājiem.
Princips «nauda seko skolniekam» ir saprotams - tu vari to kritizēt, bet ir skaidrs, par ko ir runa. Kas ir alternatīva? Kaut kas vispār nezināms! No pragmatiska apsvēruma viedokļa pareizāk ir turpināt ieviest (pielabojot) zināmu lietu, nevis ķerties pie kaut kā nezināma. Loģikā pirmajā kursā māca, ka kļūdas vienā versijā automātiski nenozīmē citas versijas pareizību! Līdz ar to es atļaušos tomēr prognozēt, ka modelis «nauda seko skolniekam» saglabāsies.
Būdams ministrs, jūs paudāt, ka mazās skolas varētu izdzīvot, ja tajās notiktu arī citas aktivitātes - vietējā bibliotēka utt.
Problēma ir tā, ka vismaz izglītības un zinātnes nozarē tu vari argumentēt idejas, bet ir gandrīz neiespējami izveidot, pasūtīt, nopirkt konkrētu darbību «paketi», kas dotu skaidru priekšstatu, kā tavas idejas realizēt caur valsts pārvaldi. Tātad bija idejiskais piedāvājums mazajām skolām novados kļūt par multifunkcionāliem centriem, ir pat pilotprojekti, tātad kaut kāda pieredze. Bet - un te sākas ziepes. Ir nepieciešams izveidot konkrētu normatīvo aktu bāzi, lai, piemēram, Nodarbinātības valsts aģentūras, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) struktūras kaut kādas savas funkcijas pārceļ uz skolām. Nepieciešams cits finansēšanas modelis utt. Kādam tas viss ir jāsagatavo.
Kad VARAM runā par vienas pieturas aģentūrām, viņi to deķi velk uz savu pusi - ka tās aktivitātes novados varētu notikt vietējo Vides pārvalžu vai Lauku atbalsta dienesta nodaļu telpās...
... bet ne skolās, ja? Tā ir - mēs tieši saskaramies ar ļoti nopietnu problēmu Latvijas valsts pārvaldē vispār. Ja kāda ministrija pati nespēj - tradīciju, kadru, naudas trūkuma dēļ - izstrādāt «paketi» tam, kā ideja tiks īstenota, tad vispareizākā ideja ir apdraudēta. Varbūt ir nepieciešamas kaut kādas autonomas vienības, kas spēj šādus risinājumus izstrādāt.
Jums bija, maigi izsakoties, sarežģītas attiecības ar augstskolām, tomēr kopumā arī pati nozare nenoliedza reformu nepieciešamību. Šādā kontekstā mazliet pārsteidza augstskolu vadītāju t. s. Rēzeknes deklarācija, jo tās saturs faktiski ir: viss ir kārtībā, tikai nepieciešama nauda.
Jā, šī deklarācija ir interesants izpētes objekts sociālajiem antropologiem... Tur ir gan situācija, ka briesmu priekšā cilvēkam dažkārt ir raksturīgi noliegt realitāti - tāda aizsargreakcija. Staļins arī neticēja, ka Hitlers uzbruks... Papildus jāatceras, ka nozarei pērn bruka virsū - es kā ministrs, daļa sabiedrības utt. Kad tas nu pārdzīvots, sektors acīmredzot juta nepieciešamību formulēt tādu kā kolektīvo kredo - ja jūs (nākamais ministrs, politiķi utt.) vispār vēlaties ar mums diskutēt, tad, lūk, mūsu kolektīvais kredo...
Bet ar ko tas beigsies? Kolektīvi ticības apliecinājumi ir laba lieta, bet neviens jau nav atcēlis paredzamo studentu skaita sarukumu tuvāko gadu laikā.
Tā ir. Domāju, ka nākamā gada otrajā pusē, kad noskaidrosies, ka mainās arī Eiropas naudu apjomi un pieejamība, būs interesanti... Kopumā viss virzās, manuprāt, uz to, ka lielās augstskolas izmantos dažus atlikušos gadus, lai koncentrētu savus resursus mazāko spēlētāju diezgan brutālai «apēšanai».
Jums pārmet, ka jūs kā ministrs daudz runājāt - interesanti, kaismīgi, iespējams, pareizi -, bet nekas reāli nenotika.
Jautājums ir par skalu, kā mēra, kas izdarīts. Situācijā, kad reformām nepārprotami nav politiskā atbalsta, ir ļoti svarīgi izveidot sabiedrības atbalstu. Un es uzskatu, ka man tas izdevās, jo vēl mēnesi pirms manas demisijas aptaujas to uzrādīja. Saprotu, ka birokrātiskā skalā to nevar saukt par padarītu darbu, un tomēr. Plus, lai cik tas neticami liekas, manā laikā attiecības ar skolotāju arodbiedrību bija konstruktīvākas.