Latvijā nekas neaizliedz politiķim, kurš ieņem amatu valsts vai pašvaldības iestādē, būt iestādes rīkota iepirkuma konkursa komisijas loceklim, arī gadījumā, ja kāds no konkursa dalībuzņēmumiem pieder politiķa partiju atbalstījušam ziedotājam. I. Kažoka norāda, ka teorētiski iepirkuma «sakārtošana» apmaiņā pret ziedojumiem būtu uztverama kā kukuļošana. Pret šādu praksi varētu palīdzēt cīnīties arī nesen pieņemtie Krimināllikuma grozījumi, kas paredz bargus cietumsodus par partiju nelikumīgu finansēšanu, finansējuma izspiešanu vai starpniecību finansēšanā. Tomēr par šādiem pārkāpumiem neviens Latvijā notiesāts vēl nav ticis.
Viņa piebilst, ka arī starptautiskā prakse liecina - labākais veids, kā pret šādiem gadījumiem cīnīties, ir padarīt partijas pēc iespējas neatkarīgākas no ziedotājiem, un tas tiek darīts, piešķirot tām valsts finansējumu. Tā arī esot viena no pašreiz lielākajām problēmām, viņasprāt, finansējums būtu jāpalielina, jo Latvijas gadījumā partija par katru iepriekšējās vēlēšanās saņemto balsi no valsts saņems 50 santīmu, turklāt tikai tad, ja pārvarējusi divu procentu barjeru. Tas nozīmē, ka pat lielākās partijas no valsts varētu saņemt tikai aptuveni 100 000 latu, bet Saeimas vēlēšanu kampaņas laikā atsevišķas partijas mēdz iztērēt pat desmitreiz lielākas summas.
Legālam ziedojumam partijai jāatbilst vairākiem priekšnosacījumiem - ziedot drīkst tikai fiziskas, ne juridiskas personas, maksimālais ziedojuma apmērs ir 100 minimālo mēnešalgu jeb 20 000 latu gadā, un visu ziedotāju vārdi, dzimšanas datumi un ziedojumu apjomi ir jāpublisko - tie aplūkojami Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja interneta vietnē. Tāpat ziedotās naudas vai mantas izcelsmei jābūt pierādāmai - tai jābūt nopelnītai pēdējo triju gadu laikā.