Pagājušajā nedēļā uz Latvijas politiskās skatuves notikušo var rakstīt mācību grāmatās, ilustrējot kļūdas, no kurām politiķiem vajadzētu izvairīties.
Vispirms gadījums ar Vienotībā noraidītajām deputātes Lolitas Čigānes pretenzijām uz ministres amatu. Ka viņai šoreiz uz to nav ko cerēt bija noskaidrojusi Panorāmas žurnāliste un visai korektā veidā pavēstīja skatītājiem (jā, var pārmest, ka nebija atsauces uz avotu, bet vai nu vienmēr tā partiju netīrā veļa jāizliek publiskai mazgāšanai - fakts šajā gadījumā svarīgāks). Ja Čigāne par to nebūtu sacēlusi ažiotāžu, visi ātri vien šo gadījumu aizmirstu - vai nu mazums kādi personāži tiek piemērīti ministru krēsliem, un vai nu katram, ko nevirza, uzreiz būtu jāizsniedz konstatēto trūkumu apraksts. Taču deputāte par visu varu tādu gribēja publiski saņemt un arī saņēma. Panāca, ka viņas pašas partijas priekšsēdētāja Panorāmā, tēlaini izsakoties, deputātes biogrāfijā iespiež tādu kā «Atzīts par nepiemērotu» zīmogu. Pēc šī gadījuma otrreiz pretendēt uz augsto posteni būs pagrūti. Spriediet nu paši, kurš no tā ieguvējs.
Tā nu sanāk, ka arī otrs gadījums, kam gribējās pievērst uzmanību, saistās ar jau pieminēto deputāti. Jau sen tika runāts, ka ministru algas ir neatbilstoši zemas to atbildības pakāpei. Taču, protams, ka pirmsvēlēšanu laikā nevienam nebija drosmes nedz rosināt, nedz atbalstīt lēmumu par algu celšanu. Lai arī vēsturē (Repšes valdības laikā) ir pieredzēts, ka jaunā valdība kā vienu no pirmajiem jautājumiem skata savu algu celšanu (tagad tas ir Saeimas kompetencē), arī tas nav labākais risinājums, jo spilgti apliecina, ka lēmuma pieņēmēji primāri domā par sevi. Tad nu acīmredzot tika izdomāts, ka vislabāk šo nepopulāro soli būtu spert aizejošajiem politiķiem, turklāt juku laikā starp vēlēšanām un jaunā parlamenta pirmo sēdi. Tiktāl viss būtu gājis gludi, ja vien... pirmkārt, šis jautājums neaktualizētos brīdī, kad tā galvenā virzītāja Lolita Čigāne izrāda pretenzijas uz ministra amatu jomā, kur strādājošo algu jautājums jau ilgstoši ir īpaši akūts. Otrkārt, nepārklātos ar partiju visai sīvo cīņu par ministru krēsliem, vēl pirms ieviesta skaidrība par veicamajiem darbiem (un vēl saka, ka neviens negribot par tādu algu strādāt?). Treškārt, tā nebūtu algu celšana avansā - pirms vēl skaidrs, vai nākamie ministri ar savu darbu to tiešām būs vairāk pelnījuši par līdzšinējiem.
Kopīgais šajos gadījumos ir haotiskā, spontānā, nesaskaņotā un nepārdomātā rīcība un tālredzības, rīcības seku izvērtējuma trūkums. Jaunievēlētajiem no šīm kļūdām būtu jāmācās.