Neļauties pamestās ligzdas sindromam

Gan jau atgriezīsies bērni mājās, tikai drusku jāpagaida...Un tad, kopā ar mazbērniem jau brauks!Es jau arī gaidu!!!

Domāju, ka šāds "tukšās ligzdas sindroms" ir vairāk raksturīgs sievietēm laukos (no offence intended..), jo viņu bērni vairumā gadījumu ar visiem mazbērniem dzīvo Rīgā vai Īrijā. Bet pilsētās daudzām vecmāmiņām (diemžēl vai par laimi) nākas diezgan daudz piedalīties pie mazbērnu pieskatīšanas - pirmkārt jau bērnudārzu trūkuma dēļ, vai arī tāpēc, ka vecākiem ir tāds darbs, kurš jādara vai nu mājās, vai vakaros un brīvdienās. (Es zinu, ka mana mamma šādus rakstus par to, kā pārvarēt "tukšās ligzdas sindromu", vienmēr lasa ar rūgtu smaidu, jo viņai tā būtu vislielākā dāvana, ja viņai kāds vismaz uz kādu pusgadu sagādātu šādu "sindromu" un tā sniegtās priekšrocības -atpūtu un vienatni... Bet diemžēl apstākļi ir tādi, kādi tie ir.)

Lai ar zināma lieta, tomēr labi lasīt ka arī citām mammām līdzīgas problēmas. Paldies Rancānei par rakstu. Arī man sākumā tukšās ligsdas sindoms radīja pamatīgu apjukumu. Saprotu ka mums pašām jāiemācās sevi izklaidēt, jāatsakās apgrūtināt bērnus ar savām problēmām un padomiem.

Esmu ilggadigs Dienas abonents,bet ABONENTA NUMURU nekad no galvas neesmu zinajis.Ari turp- mak neplanoju aboneto preses izdevumu numurus iekalt no galvas.Secinajums: no Dienas naksies atteikties.Raksts sava zina simpatisks,bet jau pirms gadu tukstosiem bija zinams,ka berns ir tikai vie- sis majas.

labs, nesamākslots raksts un arī parāda iespējamos risinājumus