Nav noliedzams, ka citu etnosu vēstures, kultūras zināšana uzlabo attiecības ar šiem «citiem». Cilvēks, kurš kaut cik zina amerikāņu literatūru, nekad neuzskatīs, ka jeņķi ir stulba hamburgeru rijēju tauta, pārņemta ar naudas pelnīšanu. Cilvēks, kuram ir gadījies redzēt afrikāņu skulptūras vai tekstilijas, nekad nedomās, ka Āfrikā dzīvo paslinki tumsoņas, kas māk tikai dejot un taisīt bērnus. Utt. No šī viedokļa jaunās kultūras ministres uzstādījums, ka kultūra varētu būt attiecību uzlabotāja starp Latvijā dzīvojošajām nācijām, ir pareizs. Teorētiski.
Diemžēl šī cēloņu - sakarību ķēde darbojas tikai tad, ja cilvēkos vispār ir interese par kaut ko ārpus ikdienas vajadzībām. Ja cilvēkam nepietiek spēka atrast laiku, ja viņš nejūt iekšēju nepieciešamību lietot pat savu nacionālo kultūru, kā var viņu piedabūt atrast vēl resursus (laika, finansiālus) redzesloka paplašināšanai? Savulaik Latvijā krieviski iznāca brīnišķīgs kultūrai veltīts žurnāls Daugava. Ņemot vērā, ka ar preses vēstures pētniecību ir pašvaki, šodien var tikai minēt, cik liela izdevumam bija tirāža un - vai nebija tā, ka šo krieviski iznākošo žurnālu kuplā skaitā patērēja paši latvieši (jo tajā varēja atrast daudz labas publicistikas un vēsturisku pētījumu)? Citiem vārdiem sakot, kamēr ļaudis ir tik ikdienas raižu un pūliņu samocīti, ar latviešu - krievu dzejnieku kopkrājumu izdošanu nekas daudz netiks līdzēts.