Eiropas Savienībā šobrīd norit visai interesants profilēšanās process. Latvija sev izvirzījusi mērķi kļūt par zaļāko valsti pasaulē, Vācija ir kontinenta ekonomiskā lokomotīve un eksporta čempione, Lielbritānija - finanšu centrs un ASV uzticamākais partneris Eiropā, bet Francija cenšas atgūt savu koloniālo laiku spozmi.
Francija ir viena no pasaules kodolvalstīm, kas arī citādā ziņā ir diezgan labi bruņota un tās armija militāros konfliktos rūdīta. Gāžot Kadāfi režīmu Lībijā, Francijas piekrišana ilgi nebija jāgaida, tā visu operāciju paveica gandrīz vai vienatnē. Arī Sīrijā būtu pieticis tikai ar galvas mājienu, vienīgi Baraks Obama pēdējā brīdī pārdomāja.
Tagad, kad pie sarunu galda Ženēvā sēdās tā dēvētās P5+1 valstis un Irāna, šķiet, ka Francija atkal ir tā Eiropas valsts, kas gatava visaktīvāk iejaukties Tuvo Austrumu procesos, šoreiz boikotējot rietumu un Irānas mierizlīgumu.
Lai arī vaina par sarunu izgāšanu daļēji tika uzvelta Irānai, tomēr laikraksta The Guardian rīcībā esošā informācija liecina, ka tieši Francija nav vēlējusies, lai izlīgums produktīvi virzītos uz priekšu.
Skaļākais sarunu kritizētājs vēl pirms to aizsākšanās, protams, bija Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu. Britu laikraksts uzzinājis, ka pagājušās piektdienas vakarā Netanjahu sazvanījies ar Obamu un centies viņu atrunāt no sarunu turpināšanas, kamēr vien Irāna pilnībā nepārtrauc jebkāda veida urāna bagātināšanu. Tomēr ASV un Izraēlas attiecības pēdējā laikā ir ļoti atdzisušas, un Savienoto Valstu prezidents nepakļāvās Netanjahu spiedienam.
Taču viņš tupināja cītīgi lobēt Izraēlas pozīciju un tajā pašā vakarā vēl sazvanījies ar Deividu Kemeronu, Angelu Merkeli, Vladimiru Putinu un visbeidzot arī ar Francijas prezidentu Fransuā Olandu. Un vienas dzirdīgas ausis viņam izdevās atrast.
Kā izdevies noskaidrot The Guardian, Olands neilgi pēc šīs sarunas sazvanījies ar savu ārlietu ministru Laurensu Fabiusu, kurš tad visai negaidīti iejaucies sarunās un pieprasījis Irānai visu savu urānu izvest ārā no valsts un pilnībā apturēt Arakas reaktora būvniecību. Tā sarunu gaitai bija diezgan neatbilstoša prasība, un nebija šaubu, ka Irāna šādiem noteikumiem nepiekritīs. Neraugoties uz to, tieši Irānai nācās taisnoties, ka tā it kā izgāzusi sarunas.
Šobrīd daudz tiek spekulēts par Francijas rīcības motīviem. Kāds anonīms diplomāts kā vienu no iespējām minēja Francijas intereses Golfa līcī un Olanda mēneša beigās gaidāmo vizīti Izraēlā. «Viņš nevēlas, lai šis ceļojums pārvērstos murgā,» teicis diplomāts.
Īpaši negatīvi šo sarunu izgāšana izskatās uz tā fona, ka ES pašlaik mēģina uzlabot savu ārpolitisko tēlu, arī Rietumi kā kopējs interešu bloks šādi neizskatās diez cik labi.