Saviem bērniem dziedāju un mazbērniem dziedu dziesmiņu par pūcīti, kura atnāca neaicināta un nomina zvirbulim kāju. Man šī dziesmiņa atkal ienāca prātā, kad kāds no studentiem man pārsūtīja ziņu par kārtējo Nacionālās enerģētikas konfederācijas (NEK) un Pasaules Enerģētikas padomes Latvijas Nacionālās komitejas (PEP LNK) rīkoto enerģētiķu saietu - diskusiju par elektroenerģijas ražošanas bāzes jaudu attīstības variantiem Latvijā.
Ielūgumu uz diskusiju no organizatoriem tā arī nesaņēmu. Šoreiz stāsts nebūs par neaicināšanas iemesliem, bet gan par to, ko es būtu teikusi, ja būtu uzaicināta.
2010.gada 10.februārī Delfu mājaslapā iepazinos ar Nacionālās enerģētikas konfederācijas paziņojumu - Latvijas energoapgādes ilgtspējīga attīstība - līdzsvarots un ekonomiski pamatots resursu pielietojums. Tā kā vēstījums galvenokārt veltīts elektroenerģijas ražošanas bāzes jaudām, pieņemu, ka autori ir sagatavojušies diskutēt par šo tēmu.
No dokumenta izriet, ka Latvijas energoapgādes ilgtspējīga attīstība ir tikai un vienīgi divu lielu elektrostaciju būve, lai nodrošinātu mistisku jaudas pieprasījumu. Tas gan tiek pamatots ar Pārvades sistēmu operatora (PSO) 2009.gada ziņojumu, kas balstās uz trekno gadu optimisma pilnajiem datiem par 30% elektroenerģijas patēriņa pieaugumu.
Izrādās, tāpēc ir jāārda nost iekārtas Rīgas TEC 2, lai būvēto otro kārtu? Tas jau nekas, ka Rīgas TEC 2 patlaban strādā ļoti reti. Par nestrādājošu Rīgas TEC 2 uzstādīto jaudu ir ielikta nemainīga maksa elektroenerģijas tarifā (investīcijas taču ir jāapmaksā enerģijas lietotājam). Tas jau nekas, ka aptuveni 34 miljonus latu mēs maksāsim par stāvošu Rīgas TEC 2 otro kārtu, ja to uzbūvēs.
Vēl NEK dokumentā rakstīts, ka «elektroenerģijas ražošana no šķeldas koģenerācijas režīmā dod 3-5 reizes mazāku elektroenerģijas daudzumu nekā no gāzes un darbam kondensācijas ciklā tā nav izmantojama». Kāpēc dezinformēt sabiedrību? Nedzīvojam taču atšķirti. Esam Eiropas Savienības dalībvalsts, un ir pieejama informācija, ka Eiropas galvaspilsētu centrā, piemēram, Vīnē, atrodas lielas šķeldas koģenerācijas stacijas. Baltijas jūras reģionā Pietarsāri pilsētā somi kopš 2002.gada veiksmīgi ar šķeldu darbina Alholmenas termoelektrostaciju, kuras jauda ir 240 MWe un 160 MWth. Savukārt Kanādā patlaban nopietni strādā ar 300 MWe kondensācijas stacijas projektu, kurā tiks izmantots kurināmais - koksnes šķelda.
NEK dokumentā ir arī cits dezinformējošs apgalvojums: «Jaunas 120 MW šķeldas elektrostacijas izbūve ir par 30-40% dārgāka nekā RTEC-2 CC2 projekts, jo jābūvē pilnīgi jauna stacija ar specializētu infrastruktūru.» Tā ir tikai puse no patiesības, jo šeit vajadzēja būt arī priekšrocību uzskaitījumam: kurināmais - lētāks, saražotā elektroenerģija - lētāka, paaugstinās nodarbinātība valstī, pašvaldībās palielinās ieņēmumi ar nodokļiem, samazinās imports, attīstās valsts ekonomika.
Ja mani būtu uzaicinājuši uz diskusiju, es mēģinātu Pasaules Enerģētikas padomes Latvijas Nacionālās komitejas pārstāvjiem un klātesošajiem stāstīt, ko nozīmē ilgtspējīga energoapgādes attīstība, kurā nedrīkst izraut no konteksta vienu sistēmas elementu un domāt tikai par tā attīstību. Es stāstītu, ka energoapgādes sistēmas attīstība nav kaut kādu mistisku bāzes jaudu uzstādīšana, bet gan energoefektivitātes pasākumu realizācija visos energoapgādes sistēmas posmos, par galveno uzskatot enerģijas galalietotāju. Enerģijas galalietotājs ir tas, kas veido pieprasījumu.
Es rosinātu Pasaules Enerģētikas padomes Latvijas Nacionālo komiteju nodarboties ar enerģijas galalietotāja enerģijas patēriņa samazināšanas pasākumu realizāciju. Tas dotu iespēju atteikties no jaunu staciju būves. Pirms gada, kad pie mums viesojās Zviedrijas premjers, viņš teica, ka zviedri ir ietaupījuši tik daudz elektroenerģijas, ka ne tikai nav vajadzības būvēt jaunas spēkstacijas, bet arī elektroenerģiju no esošajām stacijām - energosektorā iegūtos energoietaupījuma pārpalikumus - zviedri ir gatavi pārdot mums.
Es aicinātu Latvijas enerģētiķus ieguldīt visus līdzekļus un konsolidēt spēkus elektroenerģijas un siltumenerģijas patēriņa samazināšanas pasākumu realizācijā un atjaunojamo energoresursu īpatsvara paaugstināšanā, kā arī meklēt ceļus, kā atteikties no dabasgāzes patēriņa palielināšanas valstī. Elektroenerģijas ražošana un piegāde ir valsts tautsaimniecības nozares sastāvdaļa, nevis otrādi. Es rosinātu NEK un PEP LNK pārstāvjus pārskatīt savas prioritātes energosektorā, lai neveidotos priekšstats, ka Latvijas valsts ir pakārtota atsevišķu monopolu energobiznesam.
Es aicinātu Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku un Eiropas Investīciju banku neizsniegt kredītus projektiem, kuri ir ne tikai pret Latvijas enerģētikas sektora ilgtspējīgu attīstību, bet ir arī nesamērīgi dārgi.
Es aicinātu visus Latvijas enerģētiķus maksimāli pievērsties viedajiem (angliski smart) tīkliem un sistēmām un to attīstības jautājumiem, kas ļautu mums visiem kopā attīstīt modernu energoapgādes sistēmu un būtiski samazināt energoresursu patēriņu.
Paliek atklāts jautājums, kāpēc pūcīti neaicināja. Vai tāpēc, ka bija bail, ka zvirbulim uzkāps uz kājas, vai varbūt tāpēc, ka zvirbulim būs jāaicina pūcīte dancot.
Patiesībā tautasdziesma vēsta:
Pūcīte palika neaicināta.
Pūcīte atnāca neaicināta.
Zvirbulis paņēma pūcīti dancot,
Pūcīte nomina zvirbulim kāju.