Nav saprotams, kādu tālāku vai tuvāku mērķu vārdā Varšavas kontaktos ar Viļņu iezadzies asais tonis, taču iemesls esot jaunais Lietuvas izglītības likums. Polijas ārlietu un izglītības resori, arī Seima maršals metušies aizstāvēt kaimiņvalstī dzīvojošo poļu kopienu, kuras bērniem skolās tiks palielināts stundu skaits valsts - lietuviešu valodā.
Savējie jāaizstāv, taču nav saprotami iebildumi pret lietuviešu centieniem uzlabot valsts valodas stāvokli, dodot iespējas arī nacionālo minoritāšu pārstāvjiem to apgūt maksimāli labi. Vieni vienīgi ieguvumi no jaunā likuma tiek nolikti priekšā mazākumtautību skolēniem, kas tagad pamatskolās lietuviski mācīsies vēsturi, ģeogrāfiju, pilsoniskās audzināšanas pamatus, kā arī valsts valodu, kuras apgūšanai tiks atvēlēts ne mazāks laiks kā dzimtajai valodai. Vismaz četras stundas nedēļā lietuviski mācīsies arī sagatavošanas grupās, bet jau no 2013. gada visu skolu beidzējiem būs jākārto vienāds valsts valodas eksāmens.
Grūti apstrīdēt Lietuvas prezidentes Daļas Grībauskaites teikto, ka «visām Lietuvas mazākumtautībām jāpalīdz kļūt par līdzvērtīgiem pilsoņiem, integrēties Lietuvā, justies līdzvērtīgiem, cienītiem, prast mūsu dārgo valodu». Tas pats sakāms par apgalvojumu, ka Lietuvā mazākumtautībām nodrošinātas lielākas iespējas nekā citur ES. Vēsturiskā mantojuma dēļ Latvijā un Igaunijā mācību valoda mazākumtautību skolās ir vēl nopietna problēma, taču Eiropas kontekstā Baltijas valstis drīzāk uzskatāmas par pirmrindniecēm. Rīgā un Tallinā ir labi saprotams Grībauskaites teiktais, ka viņa pati varot sarunāties ar «gandrīz visu mazākumtautību pārstāvjiem» viņu valodā un priecātos, ja šādu cieņu parādītu arī Lietuvā dzīvojošie citu tautību pilsoņi.
Jācer, ka šis sarežģījums tiks pārvarēts drīz, taču būtu nepieciešams dzirdēt nopietnu pamatojumu, kas izsaucis šo pārlieku sakāpināto Varšavas reakciju. Protams, NATO un ES lietussargi dod drošības sajūtu, taču šāda konfrontācija ir pagalam nelāga zīme. Vienreiz jau ir pieredzēts, kad gandrīz līdz Otrajam pasaules karam Polijas un Lietuvas starpā nebija diplomātisko attiecību. Kas pēc tam notika ar Lietuvu un Poliju, arī Igauniju un Latviju, ir labi zināms. Latvija toreiz nespēja veicināt izlīgumu starp poļiem un lietuviešiem. Varbūt to pamēģināt šoreiz, jo Latvijai būtu ko pateikt par apmācību valsts valodā. Turklāt krietni vien vairāk kā, piemēram, jautājumā par Lībijas konfliktu, uz kurieni tikai svētdien dodas pirmā latviešu žurnālistu grupa. Der atgādināt, ka, neraugoties uz dažādajiem viedokļiem, atrodamies vienā reģionā, ko turklāt arī apliecina vienots NATO aizsardzības plāns Polijai un trim Baltijas valstīm.