Turpināšu strādāt kā aizsardzības ministrs.
Par demisiju no aizsardzības ministra posteņa nedomājat?
Kāpēc man tas būtu jādara? Negrasos nevienam izpatikt, un varu paust tikai savu nožēlu, ka tā arī nedzirdēju no Bērziņa kunga puses skaidrus argumentus, kas tad viņu neapmierina manā darbībā. Jo, kā saka, vienmēr var darbu uzlabot, bet tad ir jābūt skaidrībām, par ko vispār ir runa.
Jums neesot pietiekamu zināšanu budžeta un fiskālajos jautājumos.
Sāksim ar to, ka tikšanās reizēs Bērziņa kungs jau man neuzdeva jautājumus, kas ļautu izdarīt kādus secinājumus par manām zināšanām šajās sfērās. Būtu jautājis, es izklāstītu. Lai kā arī būtu, gribētu atgādināt - kā aizsardzības un iepriekš ārlietu ministrs kaut vai šī sava amata dēļ esmu piedalījies attiecīgo nozaru budžeta izstrādē, turklāt pietiekoši veiksmīgi. Nozares attīstās. Vispār īsti nesaprotu šādu izteikumu - ministri taču objektīvi ir tieši iesaistīti budžeta veidošanā, debatēs par valsts ekonomisko politiku, līdz ar to viņiem pieredze ir. Savukārt, ja iemesls ir tas, ka man nav tieši ekonomista vai finansista izglītības, tad atļaušos pieminēt, ka finanšu ministrs Vilks pēc izglītības ir ģeogrāfs. Un?
Valsts prezidents ir arī Bruņoto spēku augstākais vadītājs. Vai jums kā aizsardzības ministram pēc notikušā nebūs grūti sadarboties ar Andri Bērziņu?
Domāju, ka spēju nodalīt privātās attiecības no darba. Tiesa, notikušais, manuprāt, norāda, ka es un prezidents acīmredzot balstāmies dažādās vērtībās. Iespējams, ka esmu viņam pārāk nacionāls, ka viņu neapmierina mana nostāja pret Krieviju, pret mūsu bērnu ievilināšanu dažādās dīvainās militārās nometnēs kaimiņvalstīs. Varbūt mums atšķiras priekšstati par patriotismu, patriotisko audzināšanu, par armijas nozīmi un vietu valsts drošībā. Ļoti žēl, ja tā. Un es ļoti ceru, ka mēs neesam situācijā, kad politiķi mēģina būtībā diskvalificēt viņa nacionālās nostājas dēļ. Tāpēc, ka viņš nepārprotami aizstāv Latvijas ģeopolitisko orientāciju uz Rietumiem. Es tā vismaz ceru. Jo pretējā gadījumā rodas nepatīkami secinājumi un bažas par tālāko.
Bērziņš esot kaut ko minējis par jums neglaimojošu t. s. klasificēto informāciju.
Pirmkārt, nav īsti korekti operēt ar šādiem mājieniem, neko nepaskaidrojot, vien radot iespaidu. Otrkārt, kā jums šķiet - vai man kā aizsardzības ministram būtu visas nepieciešamās pielaides, ja pastāvētu kādas šaubas par manu reputāciju? Vai ir bijuši kādi signāli no mūsu partneriem NATO? Nekad. Tieši otrādi - mums ar partneriem ir labas, aktīvas attiecības ar savstarpēju uzticēšanos un kopīgu izpratni par mērķiem.
Redzat, vispār ir ļoti grūti komentēt nevis konkrētus pārmetumus, bet kaut kādus mājienus. Atcerieties, sākumā - pirms parādījās publiskajā telpā tēze par manām it kā nepietiekošajām budžeta zināšanām - tika lietots tāds vārdu savienojums «stiprs kandidāts»? Ko nozīmē «stiprs»? Tāds, kuram ir iespēja saņemt Saeimas vairākuma atbalstu? Un? Man šāda iespēja bija. Vai «stiprs» nozīmē ar labu reitingu aptaujās? Man ir neērti pašam par to runāt, bet arī te nekādu problēmu nav. Atļaušos apgalvot, ka argumentu pret mani patiesībā nebija.
Vai paša partijas, Vienotības, atbalsts bija pietiekams? Vai nebija sajūta par slavenajiem čurikiem - vārdos atbalsta, bet vienlaicīgi publiski jau pieļauj, ka jāmeklē būs cits kandidāts? Piemēram, frakcijas vadītājs Zaķis presei pavēstīja, ka jums pietrūkstot balsu.
Ja runājam par Zaķa kunga pausto, tad, jā, tā manā skatījumā bija kļūda, jo radīja kļūdainu iespaidu. Ja runā par partiju kopumā, tad es esmu pateicīgs Vienotībai par dāvāto uzticību, divas reizes mani izvirzot.
Un tas, ka trešo reizi vairs nevirza? Varēja taču parādīt Bērziņam nepiekāpšanos, jo Latvija ir parlamentāra valsts.
Saprotu, ka partijai ir jāmeklē izeja no radušās grūtās situācijas, kad faktiski parlaments tiek spiests atteikties no savām funkcijām. Prezidents Bērziņš ir uzņēmies iniciatīvu, jācer, ka arī politisko atbildību, skatīsimies, kādas šādam pavērsienam būs sekas. Jo notiekošais patiesi ir, ja tā drīkst teikt, interesanti no konstitucionālā viedokļa.
Varbūt pats nebijāt pietiekami aktīvs?
Ņemiet vērā, ka, pirmkārt, es pats uz šo premjera amatu nerāvos, tātad nekādu augsni ilglaicīgi negatavoju, un, otrkārt, premjera Dombrovska demisija bija visiem negaidīta. Un ko man, jūsuprāt, vajadzēja vēl darīt? Tas, ko esmu paveicis - vienalga, vai runa ir par aizsardzības vai ārlietu nozari, - nav taču nekāds noslēpums, respektīvi, es neesmu «nezināmais», kuram par sevi jāstāsta «no sākuma». Arī Vienotības līderi mani vairākkārt publiski atzina par spēcīgu kandidatūru.
No partijas ārā nestāsieties?
Nē, es saglabāšu savu lojalitāti, un ceru, ka arī partija būs lojāla pret mani turpmāk.