Armijas kapteine Inga Dauškāne jau pirms došanās uz spēlēm neslēpa, ka pēc karjeras beigšanas militārajā pieccīņā izvirzījusi mērķi nokļūt olimpiādē un ar kvalificēšanos Sočiem to arī sasniegusi. Ja dienestu armijā var savienot ar treniņiem, pēc kuriem var kvalificēties spēlēm, kāpēc gan šādu iespēju neizmantot? Zinot, ka Dauškāne aktīvi darbojas arī Latvijas Slēpošanas savienībā, drīzāk viņai var pārmest to, kāpēc šajā sporta veidā nepārtraukti notiek rīvēšanās un kāpēc nav skaidras nākotnes vīzijas. Slēpotāji no Starptautiskās federācijas (FIS) katru gadu saņem prāvu naudas summu, pat pāri par 100 000 eiro. Nauda kontā ieplūst gada otrajā pusē, kas sarežģī sezonas plānošanas darbu, taču nav bijis tā, ka nauda aizplūstu kasei garām.
Pirms pāris gadiem slēpotāji sarosījās un izveidoja vienotu komandu. Par treneri tika pieaicināts bijušais biatlonists Jēkabs Nākums. Realitāte ir tāda, ka ar Nākumu uz nesaprašanās takas pirmā uzkāpa Dauškāne, bet pēdējā sagatavošanās posmā arī vīriešu komandas līderis Arvis Liepiņš vairāk esot vadījies pēc saviem, nevis trenera plāniem. Kuram taisnība, no malas grūti spriest, taču dīvaini, ka iekšējo nesaskaņu dēļ Latvijas izlases galvenais treneris Nākums netika iekļauts olimpiskajā delegācijā.
Atšķirībā no Dauškānes tālejoši nākotnes plāni ir Liepiņam. Tas labi, taču slēpošanai radniecīgo sporta veidu pārstāvji ir nesaprašanā, kāpēc Arvis pēc mačiem neveic tik elementāru lietu kā atsildīšanos un pēc tam sūdzas par smagajām kājām nākošajā dienā. Arī masiera palīdzību Sočos viņš vēl nav prasījis.
Panākt visu ar spītību mūsdienu sportā vairs nav iespējams. Jābūt arī zināšanām vai gudram padomdevējam.