Pretēji, iespējams, pirmajām asociācijām, kādas var izraisīt virsraksts, runa būs nevis par jaunās koalīcijas veidošanas procesu, bet likumprojektu Vietējo pašvaldību referendumu likums, ko šonedēļ skatīja Saeima. Jāuzsver, ka šis likumprojekts neiekļaujas tradicionālajā pozīcijas - opozīcijas pretstāvēšanā. To apliecināja arī tas, ka dažādi viedokļi par likumprojekta saturu ir gan pašreizējās koalīcijas iekšienē (Liepiņa, Čepānes atbalsts, Dombravas, Kučinska noraidījums), gan pat vienas partijas biedru rindās (Saskaņas Dolgopolovs - pret, Pimenovs - par). Ja deputāti, tēlaini izsakoties, runā pāri partijiskajām interesēm, jāsecina, ka jautājums ir būtisks, jo nav saistīts ar konkrētā brīža politisko konjunktūru.
Mazliet vulgarizējot, runa ir par pašvaldībās dzīvojošo cilvēku lielākām iespējām apstrīdēt, viņuprāt, kaitīgus vai nevajadzīgus projektus konkrētās pašvaldības teritorijā. Uzreiz jāsaka, ka iebildēji nav uzskatāmi par slēptiem demokrātijas pretiniekiem. Mani subjektīvi vairāk satrauc viņu argumentācijas aspekts, kas īsi formulējams tā: apstrīdēšanas tiesības var izmantot uzņēmēju konkurenti un/vai populisti. Citiem vārdiem sakot, esam tiktāl nodzīvojušies, ka baidāmies pieņemt kādu vajadzīgu jauninājumu tādēļ, ka uzskatām, ka to neizbēgami kāds izmantos savtīgās interesēs. Pieļauju, ka likumprojekta oponenti ar pieredzi pašvaldību darbā (jau minētais Kučinskis, Reskājs) patiešām ir saskārušies ar šādiem gadījumiem, tomēr tad tas ir strupceļš demokrātijas pilnveidošanā šajā valstī, jo vienmēr var teikt, ka kāds jaunās iespējas var izmantot ļaunprātīgi.
Paskatīsimies uz problēmu starptautiskā kontekstā. Rietumos ir īpašs apzīmējums «nimbisms», kas radies no attieksmes «not in my backyard» («tikai ne manas mājas tuvumā»), kad iedzīvotāju grupa bloķē pārējam reģionam varbūt tiešām vajadzīgu rūpnīcas, viesnīcas vai autoceļa projektu, jo nevēlas pazemināt savu individuālo dzīves kvalitāti. Jā, ir tāda pretruna, kurai visas puses apmierinošu rezultātu nav izdevies atrast nedz ASV, nedz Lielbritānijā utt. Tomēr diez vai šodienas situācijā, kad pēc krīzes gadiem cilvēku vairākums saprot darbvietu, iekasēto nodokļu nepieciešamību un sasaisti ar viņu labklājību, iedzīvotāji bremzēs patiešām jēdzīgus projektus tikai tāpēc, ka viņi negrib netālu dzīvāku satiksmi vai lielāku troksni. Savukārt, ja projektam patiešām ir nepieciešami un iespējami uzlabojumi, tad, piedodiet, tie ir jāveic un te ekonomisko argumentu piesaukšana («jāpriecājas par jebkurām investīcijām») ir nevietā. Mūsu nevalstisko organizāciju sektoram neglaimojošais arguments, ka projekta biznesa konkurenti var manipulēt ar sabiedrisko domu, arī ir saprotams - droši vien tā ir gadījies. Tomēr vai projekta virzītāji/aizstāvji, ja vēlas, tiešām nespētu ļaudīm šādas aizkulises vajadzības gadījumā izskaidrot? Jā, tas varētu būt kaitinoši un prasītu laiku, tomēr tas nav neiespējami.
Īsi sakot, mēs taču neatceļam vispārējās vēlēšanu tiesības tikai tāpēc, ka kādam no kandidātiem ir daudz naudas, apšaubāmas cīņas metodes, vai tāpēc, ka mums gadās ievēlēt jocīgus ļautiņus.