Pieļauju, ka daudzi ir piedzīvojuši situāciju - priekšniecība pieņem lēmumu, tad sasauc darbinieku sapulci, informē par lēmumu un pēc tam apjautājas, ko par to domā dārgie padotie. Lai gan ir skaidrs, ka padoto viedoklis neko nemainītu. Nereti šāda izdarīšanās ir kaitinoša, tomēr uzņēmumos vadība vismaz neliekuļo un neapgalvo, ka - lai gan lēmums jau ir pieņemts, tā vēlas, lai tā atbalstītāju skaits palielinātos, piemēram, no 30 uz 60 procentiem, turklāt tērēs šī cēlā mērķa labad krietnu žūksni uzņēmuma naudas.
Īsi sakot, nesaprotu, kāda jēga eiro popularizēšanas kampaņai pēc tam, kad lēmums par pievienošanos eiro klubam jau pieņemts. Neapšaubāmi ir nepieciešama plaši pieejama, cilvēkiem saprotamā valodā pausta informācija par eiro ieviešanas praktiskajiem aspektiem. Savukārt skaidrot ieviešanas motivāciju tagad ir, pieklājīgi sakot, liekulīgi, jo ļaudīm, kuriem arī pēc kampaņas ieviešanas motīvi nebūs skaidri, tāpat nav alternatīvu. Kāds tad būs šīs jaunās kampaņas atšķirīgais saturs? Var dažādi vērtēt jau notikušo, bet principā pievienošanās plusi tika izklāstīti pietiekami skaidri un bieži. Ja arī pēc tās ieviešana nekļuva sirdij tuvāka vērā ņemamai, lielākai, sabiedrības daļai, ko gan tik novatorisku uzzināsim tagad? Var pieņemt, ka skeptiskās attieksmes pamatā ir neuzticēšanās varas pārstāvjiem vispār, attiecīgi arī viņu apgalvotajam. Vai tad pēdējos mēnešos uzticēšanās līmenis ir kaut kā jūtami palielinājies?
Pašlaik ir vajadzīga nevis kaut kāda popularizēšanas kampaņa, bet amatpersonu dialogs ar sabiedrību, kura pamatā būtu doma - jā, mēs apzināmies tādu un tādu risku ieviešanas dēļ, vajadzības gadījumā darīsim šī riska novēršanai to un to. Tad nenotiktu bezjēdzīga uzmākšanās tiem, kuri tāpat ir pret, savukārt pragmātiskiem atbalstītājiem, kuriem vienlaicīgi nav ilūziju par pievienošanās ēnas pusēm, vismaz būtu sajūta, ka arī valsts vadītāji par tām nav aizmirsuši.