Apmēram pirms gada kāda Rīgas grāmatnīcu ķēde, kas specializējas Krievijā izdoto grāmatu tirdzniecībā, īpašnieku personā pieņēma lēmumu netirgot tādas grāmatas, kas, viņuprāt, parāda Krieviju neglaimojošā gaismā. Protams, šāda pašcenzūra ir, maigi sakot, dīvaina, it īpaši, ja tā skar pat daiļliteratūru (nekāda «dekadentiskā» Vladimira Sorokina mūsu plauktos!). Protams, rezultātā vēstures un politoloģijas grāmatu atlase šajos veikalos, maigi izsakoties, neizceļas ar daudzpusību. Tomēr kopumā šo uzņēmēju lēmumu var uztvert ar pavīpsnāšanu, jo, pirmkārt, tas ir viņu privātais bizness, otrkārt, par laimi, Rīgā ir arī citi grāmatveikali, kas piedāvā grāmatas krieviski.
Kaut kas daudz nopietnāks ir problēma, uz kuru pagājušās nedēļas nogalē atklātā vēstulē Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei norāda vēsturnieks Edvīns Šnore. Proti, nav saprotams, kāpēc valsts kontrolētais uzņēmums Lattelecom turpina translēt melīgu un kūdošu informāciju izplatošus Krievijas televīzijas kanālus (jautājums aktualizējies saistībā ar notikumiem Ukrainā). Šnores aicinājumam padomei pārtraukt šādu kanālu retranslāciju Latvijā grūti atrast pretargumentus. Tā būtu cenzūra? «Rietumos tā nedara»? Pirmkārt, pat liberālajās Eiropas valstīs klaju naida sēšanu publiskajā telpā neatļauj, lai arī cik augstu vērtē izteikšanās brīvību (laiku pa laikam briti tomēr vēršas pret radikālā islāma sludinātājiem). Otrkārt, ir atšķirība risku ziņā starp Latviju un, piemēram, ASV, kur privātajos radio dažs labs arī neizceļas ar iecietību un prāta gaišumu. Mēs tā baidāmies, ka retranslācijas pārtraukšana izraisīs Krievijas histēriju? Tā nevajadzētu būt. Līdz ar to - varbūt nav labākais brīdis, jo vēlēšanu gads, bet principā Šnores ierosinājums būtu nopietni jāapsver. Cita lieta, vai ar retranslācijas pārtraukšanu pietiks, lai Latvijas informatīvajā telpā mazinātu Krievijas melu klātbūtni. Jo gan jau mūsdienu tehnoloģijas nenobremzēs šādu televīziju «viļņus» pie Latvijas robežas tikai tāpēc, ka tos neretranslēs Lattelecom. Turklāt, lai gan televīzija daudziem cilvēkiem patiešām ir galvenais vai vismaz svarīgs informācijas avots, XXI gadsimtā savus murgus ikviens var izplatīt, izmantojot arī citus veidus.
Tāpēc, kamēr Latvijas valsts nopietni nedomās par adekvātas informācijas plūsmas veidošanu krievu valodā, ar retranslācijas pārtraukšanu nebūs līdzēts. Būsim reālisti: uzskats, ka Latvijas cittautieši taču var patērēt informācijas produktu latviešu valodā, ka, veidojot šo produktu krievu valodā, mēs it kā atturēsim viņus mācīties latviešu valodu, ir tikpat naivs kā autora savulaik jūsmīgā klaigāšana, ka vajag tik stāstīt par vecticībnieku tradīcijām, «balto emigrāciju» starpkaru periodā utt. un mūsu cittautieši atplauks cieņā pret šo zemi. Tātad padome Šnores vēstuli, protams, var ignorēt, tomēr palīdzēt attīstīties sabiedrisko mediju darbam krievu valodā gan vajadzētu.