Tagad Mālpils novada iedzīvotāji priecājas par Elgas kundzes un viņas meitas ģimenes strādīgumu, jo piecpadsmit gados Jaunbūņās paveikts ļoti daudz.
Jaunbūņas vēl XIX gadsimta beigās būvējis Elgas tēvatēvs. Liepiņu dzimta bijusi darbīga vienmēr, te saimniekojušas arī vectēva četras māsas. Kad vajadzējis, kuplā ģimene rīkojusi talkas. Elgas tēvs bijis diplomēts agronoms, tēva brālis prasmīgs mehanizators. 30. gados jau iebūvējuši modernu kanalizācijas sistēmu, bijis pat tālrunis.
1941. gada 14. jūnijā no Inčukalna stacijas lopu vagonos uz Sibīriju aizveda gan Elgu, viņas vecākus, arī četrus gadus veco brālīti Jāni un divgadīgo māsiņu Māru, tēva brāli un māsu. Labprātīgi līdzi brauca arī Jaunbūņu saimnieks un saimniece - Elgas vectēvs un vecāmāte.
Tēvs kā tautas ienaidnieks tika notiesāts uz astoņiem gadiem izsūtījumā Vorkutā. Latvijā gan viņam piederējis tikai paša pirkts zemesgabals un gudra galva, jo strādājis par Allažu pagastveča palīgu. Pārējā ģimene nonāca Krasnojarskas apgabala Kabuļkas rajona Osinovkas sādžā.
Saldumi tikai sapņos
Kad Diena ierodas Jaunbūņās, Elgas kundze sagaida smaidīga un tikko mazgātām rokām, jo ravējusi puķu dobi. Gadu nasta un slimības nedaudz saliekušas augumu, bet acis pretī veras gaišas un labsirdīgas. Viņa vēlas cienāt ar kafiju un pašas sietu sieru.
12. jūnijā Elgai Skačko aprit 75 gadi. Mūžā piedzīvots daudz, bet, stāstot par izciestajām grūtībām, sliktu cilvēku pāridarījumiem, viņa neaizmirst pieminēt arī satiktos labos cilvēkus.
Bērnībā visgrūtāk bijis pārciest badu. Dienas deva cilvēkam - 200 gramu maizes. Pavasaros kāri ēduši balandas un skābenes, vēlāk jau arī burkānus, kāļus, bietes un kartupeļus likuši kaudzēs, apklājuši ar zemi un salmiem, lai paglābtu no sniega un sala, bet martā «gurtus» taisījuši vaļā un saknes cepuši maizes krāsnī, licies tik garšīgi. Reiz atvesta siļķe, tad ēduši ar kartupeļiem kā delikatesi. Bet visvairāk, protams, sapņojuši par kādu saldumu. Lielākais kārums bijis no liela cukura kluča atskaldīts mazs gabaliņš…
Skolā Elga sākusi iet no deviņiem gadiem, jo trūcis apavu. Mācoties Kazuļkā 9. klasē, kad pavasarī atkal palikusi bez apaviem, saimnieks, pie kura apmetusies, aizdevis savus kerzas zābakus, bet ieteicies, lai labāk ejot strādāt. Iekārtojis darbā pie paziņas pastā. 18 gados sākusi strādāt par pastnieci un operatori. Darbavietā viņu noskatījis ukrainis Vladimirs Skačko.
«Viņš bija par mani astoņus gadus vecāks, ļoti rūpīgs un sirsnīgs cilvēks. Vecākā meita Natālija ir izteikta tēva meita, arī izskatā,» stāsta Elgas kundze un mīļi smaida.
Ceļš no Kazahstānas
Kad meitiņai palika četri gadi, jaunā ģimene no Sibīrijas pārcēlās uz Kazahstānu pie vīra vecākiem, tur drīz piedzima arī Olga.
1991. gadā visur sākušās pārmaiņas, nomiris vīrs, un tad nolēmuši aizbraukt. Olga jau bija aizprecējusies uz Maskavu, bet Elga ar Natāliju posās uz Latviju. Elga Skačko aizvien nevar aizmirst to prieka izjūtu, kad 1994. gada 18. augustā pārbraukusi Latvijas robežu. Tikai pēc tam atskārtusi, ka nebūs viegli. Daudz palīdzējusi māsa, jo Māra ar vecākiem un brāli Latvijā atgriezušies jau 1958. gadā.
Senču mājās dzīvojušas vairākas svešas ģimenes, apkārtne nolaista, ēkas sagruvušas. Pagājis laiks, līdz pagasta vadība palīdzējusi māju atgūt. Tagad atjaunota ne tikai māja, bet arī kūts, šķūnis, uzcelta piena māja.
«Ar savu ģimeni maz iznāca dzīvot kopā, vairāk apguvu ukraiņu tradīcijas, tādēļ meitas nerunā latviski,» atzīst Elga, kura pati Latvijā sākusi atcerēties valodu ar pasaku lasīšanu māsas mazbērniem.
Īsts darbarūķis
Natālija, stāstot par savu mammu, uzsver, ka viņa ir īsts darbarūķis. «Cenšamies panākt, lai viņa tik daudz nestrādā, bet mamma ir tāds cilvēks - bez darba nevar.» Sākuši saimniekot ar vienu govi, kad bijušas jau astoņas, rak-stījuši un iesnieguši projektus Lauku atbalsta dienestā, tad varējuši uzcelt arī mēslu krātuvi, modernizēt ūdensapgādi. Šajos darbos lielākais palīgs esot znots. Ar mazdēlu uzcēluši lielu siltumnīcu - aug tomāti un paprika.
Tagad jau slaucamas 11 gotiņas, saimnieces gatavo dažādus piena produktus, kurus Natālija veiksmīgi tirgo.
Jūnijā darba rūpes uz brīdi paies gan otrā plānā, jo 75 gadu jubileja. 14. jūnijā paredzēts brauciens uz Koknesi, lai piedalītos pasākumā Likteņdārzā, bet 17. jūnijā Elgai kā politiski represētajai jādodas pie Valsts prezidenta, esot ielūgta.