Operdziedātāji šķita jocīgi
«Man kā mecosoprānam arvien nākas tēlot liktenīgās, greizsirdīgās, kaislīgās sievietes: ja tu mani nemīli, es tevi nogalinu!» Dženisa Golborna smej saulainus un neapslāpētus dienvidnieces smieklus, purinot krāšņo matu rotu. Viešņa izstāsta, ka nākusi no Ročesteras Ontārio štatā, kur piedzima Jamaikas imigrantu ģimenē, un izskolojusies Manhetenas mūzikas skolā Ņujorkā. Taču tagad biežāk nekā dzimtenē sastopama Eiropā, Vācijā, kur viņai ir Amnerisas (Verdi Aīda), Santucas (Zemnieka gods), Hercogienes (Māsa Andželika), Madalēnas (Rigoleto) un citas kolorītas lomas. «Es dievinu Eiropas pilsētu vēsturisko arhitektūru un parkus,» viņa atzīstas.
Dziedātāja neslēpj, ka sākumā nav lolojusi ambīcijas kļūt par operdīvu. «Kur nu! Man šķita, ka operdziedātāji ir tādi jocīgi. Domādama kļūt par skolotāju vai strādāt bērnudārzā, pie vietējā baznīcas ērģelnieka mācījos spēlēt klavieres, jūsmoju par regeju, par Karību salu mūziku.» Taču, skolotāju «iebīdīta» mūzikas skolā, tur drīz, visiem par brīnumu, uzreiz nodziedājusi mecosoprānu sapņu lomu - Karmenu! Operu viņa mīlot kaut vai to īpašo brīžu dēļ, kāds piedzīvots Azučenas lomā Eiropas debijā Vīsbādenē: zālē bijis neparasts, intensīvas uzmanības pilns klusums. Rīgā viņa nodziedās arī populāro Dž. Geršvina džeza standartu A Man I Love. Viņa saka: «Man patīk, ja atdeve ir abpusēja, arī no publikas.»
Svarcelšana un hiphops
«Operā esmu vēlpienācējs, salīdzinot ar vairākumu, kuri agri sāk mācīties mūziku,» saka 28 gadus vecais amerikāņu basbaritons Donovans Singleterijs. «Sāku ar populāro mūziku (mans tēvs vēl joprojām ir ģitārists grupā). Uzaugu mazā pilsētiņā Krestvjū Floridas štatā un daudz sportoju. Spēlēju futbolu, tenisu, nodarbojos ar vieglatlētiku un svarcelšanu. Vienlaikus iesaistījos hiphopa deju grupā, apguvu arī moderno deju. Biju ļoti aktīvs un arī dziedāju Brodveja teātra tipa šova korī un gospeļu korī baznīcā. Dzimtajā Floridā iestājos Stetsonas universitātē, taču jau pēc diviem gadiem grasījos to pamest, jo gribēju kļūt par popzvaigzni. Profesori to negribēja pieļaut, vēl jo vairāk tāpēc, ka vecāki nevarēja atļauties manu skološanu mūzikā. Šo iespēju man deva tikai piešķirtā jauno talantu stipendija. Mans vokālais skolotājs teica: «Nepamet skolu! Tavs ceļš ir klasiskā mūzika!»
«Paliku, bet pēc gada atkal gribēju skolu pamest. Tad mans skolotājs piespieda mani piedalīties operdziedātāju konkursā. Sacentos Dienvidaustrumamerikas vokālajā konkursā un... uzvarēju! Tobrīd biju 21 gadu vecs un nodomāju: hmm, varbūt operdziedāšana nemaz nav tik slikta!» Nākamajā konkursā bijis jāsacenšas gan ar dziedātājiem, gan instrumentu spēlētājiem, un Donovans atkal uzvarējis. «Pirmoreiz saņēmu arī naudas balvu. Sapratu: dziedāt operu nepavisam nav slikti, un pieteicos Ņujorkas Metropolitēna operas konkursā. Tajā biju visjaunākais dalībnieks, biju pārsteigts, kad uzvarēju pirmajā kārtā. Pēc tam arī finālā, dziedot orķestra pavadījumā. Mani uzņēma Metropolitēna operas Jauno mākslinieku attīstības programmā, kur mācījos trīsarpus gadu,» stāsta dziedātājs, kurš pēc tam pamācījies arī Francijā (Parīzē), Vācijā, Itālijā un uzvarējis veselā virknē konkursu. Mūsu Operas vadība viņu nolūkojusi pirms diviem gadiem konkursā Competizione dell Opera Drēzdenes Semper operā, kur viņš izcīnīja 3. vietu.
Jau 23 gadu vecumā D. Singleterijs debitējis uz Ņujorkas Metropolitēna operas skatuves - otrā Nācarieša lomā R. Štrausa operā Salome. Pagājušosezon viņš tur dziedājis mazākas lomas jau piecās operās un ir «kovers» zvaigznēm lielajās lomās. Tagad D. Singleterijs dzīvo Ņujorkā, baudot pieprasīta brīvmākslinieka statusu: «Apceļoju pasauli un dziedu.» Koncertiem LNO viņš izvēlējies Toreadora āriju no Ž. Bizē Karmenas un fragmentus no Dž. Rosīni operas Semiramīda un Dž. Geršvina blūzu operas Porgijs un Besa.
Koncerts