Nav nekāds brīnums, ka baisā nabadzībā mazā dāņu pilsētiņā Odensē dzimušajam Andersenam vistuvākais šķitis romantiķu koncepts - harmoniska dzīve un laime uz šīs zemes nav iespējama: meitenīte ar sērkociņiem nenomirst, bet kopā ar vecmāmiņu uzlido debesīs. Nāriņa pārvēršas par gaisa caurspīdīgo meitu. Atdzimst jaunā veidolā un gūst mierinājumu.
Ieplūstot plašajā latviešu valodā izdoto biogrāfisko romānu straumē, izdevniecībā Jumava iznākusi Innas Svečenovskas grāmata Hanss Kristians Andersens. Pasaku meistara slavas cena. Jābrīdina to nelasīt tiem, kuri uzskata, ka «mākslas darbi runā paši par sevi» un ka zināt kaut ko vairāk par autoru ir vulgāra, teju «dzeltena» ziņkāre. Laikmeta bulvārpreses neveselīgais konteksts, loģiski, var radīt šādu attieksmi, bet tādā gadījumā būtu pārsvītrojama arī visa 70.-80. gados tik populārā sērija Ievērojamu cilvēku dzīve - daudziem pirmā lielā universitāte.
Autore Andersenu ne atmasko, ne glorificē. Šķiet, viņa centusies būt godprātīgi reālistiska. Ar raitas rakstnieces apdāvinātību tiek pārskaitīti neskaitāmie rakstnieka dēmoni. Arī Andersena biogrāfi nav sēdējuši rokas klēpī salikuši un piedēvējuši viņam visas iespējamās un neiespējamās neirozes. Daudz pārspīlēt viņiem gan nav nācies. Skops un godkārīgs, kompleksu nomocīts, dzīvojis bailēs pilnīgi no visa - no suņiem līdz bailēm apglabātam dzīvam, tai pašā laikā labsirdīgs un atklāts. Nespējīgs nodibināt normālas emocionālās un seksuālās attiecības ar sievietēm. Viņu vilinājušas ledus karalienes, bet to klātbūtnē sēdējis kā pārakmeņojies. Bieži gājis pie prostitūtām... tikai parunāties. Pat vienīgā sieviete, kura viņu kvēli un maigi mīlēja visu mūžu, - Henriete Vulfa kādā brīdī bijusi spiesta sūtīt draugam nesavaldīgu vēstuli: «Vai tiešām titulu, naudu, aristokrātisku izcelsmi jūs vērtējat augstāk par ģēniju, garu un dvēseles talantu?» Heine viņu saucis par «lišķīgu» un «verdziski padevīgu». Viņa labākā loma ir vajāta un aizvainota cilvēka loma - par to vienisprātis ir visi biogrāfi. Andersens kolekcionējis karaļa ielūgumus un nēsājis vairākus ordeņus vienlaikus. Kad Andersena triumfa brīdī - lugas pirmizrādes dienā Karaliskajā teātrī - nomira karalis un izrādi uz nenoteiktu laiku atcēla, Andersens gandrīz noģība un niknumā atteicās pazīt mierināt ienākušo pusmāsu.
Rakstnieks visu mūžu sevī perinājis Jāzepa konfliktu. Kaldinājis saldas atriebes plānus, kā beidzot atdzerties pāridarījumus un nievājumus (Neglītā pīlēna sižets ir autobiogrāfisks viens pret vienu). Tomēr pat pēc 30 gadiem, «triumfa ratos» iebraucot dzimtajā pilsētā, bērnības pāridarītāju pazemīgie ģīmji viņu nav gandarījuši - Andersenu mocīja zobu sāpes, un viņš spēja sapņot tikai par brīdi, kad ātrāk nokļūs viesnīcā.
I. Svečenovskas rakstības stils - īsta krievu skola - emocionāls, psiholoģisks un beletristiski klātbūtnīgs. Tā mēs piedzīvojam peli, kas ir Andersena pirmā aumaļainās fantāzijas klausītāja, tā gluži kā krievu pasaku filmā dzirdam gaudojam vēju un skanam simfonisko orķestri, kad, mātes svētīts un uzpucēts (aiz uzvalka krekla vietā sabāztas avīzes - tāda ir nabadzība), kurpnieka dēls tīnis Andersens dodas iekarot Kopenhāgenu. Vai to visu zinot, H. K. Andersena pasakas kļūs mazāk skaistas? Šaubos.