Saprotu, ka mācību grāmatu digitalizācija ir nepieciešama. Ja vajag, varam ātri visus papīra formātā izdotos mācību līdzekļus digitalizēt un piedāvāt Latvijas pedagogiem un skolēniem. Tomēr man šķiet, digitalizācijas process tiek nepārdomāti sasteigts. Skolām vajadzīga materiālā bāze, šobrīd tādas nav. Daudzās skolās trūkst ne tikai modernu datoru, bet vispār nav pietiekamā skaitā pat vecu datoru. Turklāt ar bērnu intelektuālo attīstību eksperimentēt arī nevajadzētu. XX gadsimta 90. gadu vidū Japānā pat bērnudārzi tika datorizēti, bet šobrīd Japāna, tāpat kā ASV, datoru lietošanu izglītības procesā jau cenšas samazināt.
Latvijā vajadzētu izvēlēties dažas skolas - piemēram, vienu divas skolas katrā no četriem reģioniem, kā arī vienu divas skolas Rīgā -, ierīkot šajās skolās kvalitatīvu internetu, katram bērnam un katram pedagogam nodrošināt datoru, strādāt noteiktu laika posmu ar elektroniskajiem mācību materiāliem un pēc tam apkopot un analītiski izvērtēt rezultātu. Ja rezultāti parādītu, ka šolaiku bērniem ar elektroniskajiem mācību materiāliem izglītošanās veicas labāk, tad būtu pamats vispārējai mācību literatūras digitalizācijai.
Šāds eksperimentāls projekts būtu jākoordinē IZM.
Jā, protams, tas nav izdevēju uzdevums. Ministrijas ierēdņiem vienkārši būtu jāapzinās izpētes nepieciešamība.
Par reformatoru daudzkārt dēvētais, nu jau uz demisijas robežas stāvošais izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis ir ticies ar jums, lai uzklausītu jūsu viedokli?
Nē, esmu centies vienoties par tikšanos ar Ķīļa kungu, lai runātu par situāciju mācību literatūras nozarē, bet neveiksmīgi. Kad Roberts Ķīlis kļuva par ministru, man tas šķita liels ieguvums visai valstij, jo Ķīļa kungs nenoliedzami ir ļoti izglītots cilvēks, ar Kembridžā iegūtu intelektuālo bagāžu. Bet, kad Ķīlis pateica, ka jāpagarina skolu mācību gads, neminot argumentus un nepiedāvājot precīzu plānu, kā ieceri īstenot, tas labo iespaidu par viņu kā ministru sagrāva.
Jūsu teiktais apstiprina, ka R. Ķīlis ieies Latvijas vēsturē kā ministrs, kuram, sākot darbu, sabiedrība piešķīra lielu uzticības kredītu, kas pamazām saruka.
Jā, tieši tā. Nu nedrīkst par nozari atbildīgais ministrs pateikt: «Ieviesīsim tādas un tādas pārmaiņas tāpēc, ka es tā gribu,» neminot argumentus, kāpēc pārmaiņas jāievieš, un neizklāstot plānu, kā pārmaiņas soli pa solim tiks realizētas, un, galu galā, nepaskaidrojot, kāds būs ieguvums. Ķīļa kungs izteicis ļoti daudzu reformu idejas, kas palikušas bez precīza īstenošanas plāna un bez argumentiem, kāpēc ideju īstenošana vispār vajadzīga. Reformas tikai reformu pēc nav produktīvas.
Tomēr nevar noliegt, ka vide mainās un pārmaiņām jāpielāgojas. Piemēram, interneta izplatība liek pārvērtēt attieksmi pret autortiesībām un izplatīšanas tiesībām, turklāt pastāv atšķirīgi viedokļi par to, cik daudz informācijas atļaut izmantot bez maksas.
Autortiesības ir svētas, un arī izdošanas jeb izplatīšanas tiesības ir svētas, tas jāievēro arī attiecībā uz elektronisko formātu un interneta vidi. Tomēr gribu uzsvērt - ir jābūt samērīgumam summās, kas jāmaksā saistībā ar autortiesībām, bet tieši samērīguma Latvijā trūkst. Izdevējs jau atrodas vienlaikus divās lomās - cīnās par savu izplatīšanas tiesību ievērošanu un cīnās arī ar autortiesību organizāciju AKKA/LAA. Piemēram, man AKKA/LAA pieprasa maksāt milzīgu summu par vienu fotogrāfiju, ko gribu ievietot kādā mācību grāmatā, bet prasītā summa sadārdzinās grāmatu. Mācību grāmatu pārdodam vidēji par 3-5 latiem, cena jau tā daudziem pircējiem nešķiet zema, tāpēc to vēl pacelt nav izdevīgi nevienam.
Šobrīd arī par mācību literatūrā izmantotajām fotogrāfijām un literāro darbu fragmentiem jāmaksā autortiesības?
Mums prasa maksāt, bet mēs cenšamies argumentēt, ka tas nav īsti pamatoti.
Latvijā ir ierasta prakse, ka izglītības mērķiem izmanto autoru darbus, nemaksājot par izmantošanu. To attiecina arī uz IZM oficiāli apstiprinātajām jeb grifētajām mācību grāmatām.
Mēs arī pie šādas izpratnes turamies. Bet domāju, ka galīgo lēmumu pieņem tiesa, jo zinu, ka AKKA/LAA pret manu izdevniecību tiesā iesniegusi prasību, pieprasot maksāt autortiesības arī par IZM apstiprinātajās mācību grāmatās izmantotajiem dažādu autoru darbiem. AKKA/LAA arguments ir - izdevējs, mācību grāmatu pārdodot, nopelna, tāpēc jāmaksā.
Kā jūs reaģētu, ja grāmatas, ko jūsu izdevniecība laidusi klajā, bet kura vairs nav pārdošanā, teksts parādītos internetā un būtu brīvi pieejams?
Es liktu tekstu no interneta izņemt un analizētu, kāpēc šāda situācija radusies. Gadās, ka studentiem vajadzīgas grāmatas, kuras bibliotēkās nav pieejamas pietiekamā skaitā un vairs nav arī pārdošanā. Šī iemesla dēļ domājam rudenī digitalizēt visu pedagoģijas studentiem paredzēto literatūru un tad pārdot pa nodaļām uz noteiktu laiku. Piemēram, students nopirks trīs grāmatas nodaļas elektroniskā formātā uz mēnesi. Tas nozīmē, ka students mēnesi grāmatu var lasīt un pēc mēneša teksts, tā sakot, vienkārši pazudīs.
Savulaik jūs uzsvērāt, ka 2007. gadā valsts atvēlētais finansējums vienam skolēnam mācību grāmatu iegādei bija nepilni pieci lati, bet 2011. gadā - tikai nepilni septiņdesmit santīmi. Kā ir patlaban?
Labāk, valsts atvēlētais finansējums vienam skolēnam mācību grāmatu iegādei ir starp sešiem un septiņiem latiem.
Tiesībsargs Juris Jansons paudis viedokli, ka vecākiem mācību grāmatas nebūtu jāpērk, bet par Ls 6-7 var nopirkt tikai vienu divas mācību grāmatas. Kāds būtu risinājums?
Tiesībsarga paziņojumi neliecina par nopietnu iedziļināšanos situācijā un par Latvijas realitātes pazīšanu. Varbūt tiesībsargs ir labs cilvēks, bet no šāda paziņojuma bērni cieš. Vecāki gan iegūst, jo, raugi, nav jāpērk mācību grāmatas un par ietaupīto naudu var nopirkt desu vai alu, ko vakarā iedzert, - mēs visi zinām, ir vecāki, kuri tieši tā domā un arī rīkojas. Valstij liekas naudas budžetā nav, tāpēc neko daudz vairāk par šobrīd paredzēto summu mācību grāmatām neatvēlēs. Ja divdesmit bērniem klasē mācību grāmatas būs, bet diviem nebūs tāpēc, ka vecāki, klausoties tiesībsargā, tās nenopirka, vai tad rezultātā būs iespējams normāls mācību process? Taču ne!
Tomēr mūsu kaimiņvalstī Igaunijā skolēnu vecākiem nav jāpērk mācību grāmatas, tās skolu bibliotēkām tiek nodrošinātas par valsts naudu.
Tā gan ir. Iespējams, Igaunijā valsts mērogā izglītību vērtē augstāk un izglītības nozīme tiek uztverta nopietnāk, nekā tas ir Latvijā.
Sacījāt, ka mācību grāmatas cena ir vidēji Ls 3-5. Daudziem šāda cena šķiet augsta, bet kas cenu veido - autoratlīdzība, tipogrāfijas izmaksas un vēl?
Vēl - izdevniecības izdevumi, tas ir, projekta vadītāja, redaktoru, korektoru, mākslinieku un maketētāju darbs, arī mārketings, pārdošanas organizēšana, kā arī IZM apstiprinājuma saņemšana. Turklāt sarūk tirāžas, jo mazinās skolēnu skaits, to izraisa ne tikai nelielais bērnu skaits ģimenēs, bet arī emigrācija.
Daudzi pedagogi un vecāki par neloģisku dēvē situāciju, kad vienā mācību priekšmetā pieejamas trīs četru autoru kolektīvu grāmatas, savukārt citā jāiztiek ar ļoti sen izdotu grāmatu, jo jaunākas vienkārši nav. Vai brīvais tirgus mācību literatūras jomā ir bērniem labākais variants?
Brīvais tirgus un konkurence ir pasaules prakse. Dānijā redzēju 14 dažādas dāņu valodas mācību grāmatas vienai klasei. Bet jāpiekrīt, ka problēma te ir gan, un tā ir autoru neesamība. Es jau ilgstoši un pagaidām bez rezultātiem meklēju autorus, kas varētu uzrakstīt modernas bioloģijas - botānikas, zooloģijas, anatomijas - mācību grāmatas pamatskolai. Ierastais informācijas izklāsts un saturs ir novecojis, šolaiku bērniem interesē nevis slieku un augu uzbūve, bet gan tas, kāda ir cilvēku un dabas mijiedarbība. Mūsdienīgu, bērniem interesantu bioloģijas mācību grāmatu nevaru izdot vienkārši tāpēc, ka neviens nevar vai negrib uzrakstīt. Tie autori, kuri gribējuši rakstīt mācību literatūru, grāmatas jau uzrakstījuši un visas savas zināšanas rakstīšanas darbā izlikuši. Savukārt jaunajai autoru paaudzei vēl trūkst nešaubīgas pārliecības par savām zināšanām, piemīt intelektuāls bailīgums, turklāt arī neadekvāti zema šķiet summa, kuru var nopelnīt ar mācību literatūras rakstīšanu. Ja Latvijā ir labi autori, kuri var uzrakstīt vairākas mācību grāmatas vienā un tajā pašā mācību priekšmetā, vienai un tai pašai klasei, tad tas ir tikai apsveicami. Izvēlēties labāko - tas paliek pedagogu ziņā.
Cik lielā mērā IZM, izvērtējot apstiprinājuma piešķiršanu, jūsuprāt, tiesīga iejaukties mācību grāmatas saturā?
IZM dara, kā grib - liek autoram, redaktoram un māksliniekam grāmatu pārstrādāt vienu, otru, trešo reizi, bet beigās tik un tā nepiešķir grifu. Reizēm IZM ieteikumi par labu grāmatas saturam nenāk, tas jāatzīst, bet gribu uzsvērt, ka tikai IZM apstiprinātās jeb grifētās grāmatas var pirkt par valsts atvēlētajiem finanšu līdzekļiem.
Bija tāds gadījums, ka gatavojām izdošanai mācību grāmatu, kuru IZM vairākas reizes atdeva pārstrādāšanai. Uzskatīju, ka grāmata ir ļoti kvalitatīva, tāpēc nolēmu riskēt, vairāk nepārstrādāt un izdevu to bez IZM apstiprinājuma. Grāmatu pirka ļoti labi, pat vēl šopavasar pērk. Citu grāmatu IZM apstiprināja bez iebildumiem, vēl slavēja, ka tā gan esot ļoti laba, bet to nevar un nevar pārdot, jo pedagogi neizvēlas, un viss. Tā ka reizēm vajag paļauties uz savu viedokli, nevis uz IZM piesaistīto recenzentu ieteikumiem.
Izglītības un zinātnes ministra R. Ķīļa laikā mācību grāmatu apstiprināšana noritēja ātrāk nekā iepriekš?
Tieši pretēji. Vēl grūtāk.
Igaunijā mācību grāmatas negrifē. Varbūt arī Latvijai būtu no IZM apstiprināšanas jāatsakās?
Jā, noteikti būtu jāatsakās. IZM arguments pret grifēšanas atcelšanu ir tāds, ka, atsakoties no mācību literatūras apstiprināšanas, skolās nonāktu zemas kvalitātes mācību grāmatas, bet es uzskatu, ministrijas bažām nav pamata, jo pedagogi sliktas grāmatas neizvēlētos. Skolotāji patlaban jau ir tik zinoši un gudri, ka ļoti labi atšķir labas un sliktas kvalitātes mācību literatūru. Grifēšana vienkārši ir birokrātija, kas traucē mūsdienīgas mācību literatūras attīstību, tāpēc, jo ātrāk mēs no tās atteiksimies, jo labāk. Viens no R. Ķīļa saukļiem bija: «Dosim skolām patstāvību.» Varētu sekot šim sauklim, dodot skolām un pedagogiem tiesības bez IZM virsvadības izvēlēties mācību grāmatas.
Nesen plašu diskusiju izraisīja pedagogu iebildumi pret lielāku brīvību mācību satura veidošanā, respektīvi, lielāku izvēli, ko, kad un cik daudz bērniem mācīt. Radās iespaids, ka skolas brīvību nemaz negrib.
Izvēle, vai kādu tematu varēs apgūt vienu, divas, trīs vai četras stundas, protams, sarežģī mācību literatūras gatavošanu. Piemēram, gribu izdot mācību grāmatu 1. klasei dabaszinībām. Tām paredzēta viena mācību stunda nedēļā, bet var mācīt arī četras stundas. Tad rodas jautājums: kādu grāmatu sagatavot - vienai stundai nedēļā vai četrām stundām? Ja izdosim mācību grāmatu, kas paredzēta vienai dabaszinību stundai nedēļā, skolas, kuras dabaszinības māca četras stundas, grāmatu nepirks. Bet iespējams, vienu mācību stundu nedēļā izvēlēsies tikai divas skolas, simtiem izdotās grāmatas eksemplāru nevienam nebūs vajadzīgi, bet citām skolām atkal atbilstošu grāmatu trūks. Iespējams, pedagogi arī to apzinājās, tāpēc iebilda.