Krievijas ieviesto pretsankciju kontekstā atkal aktualizējusies diskusija, cik liela būs mūsu kaimiņa un Rietumu pasaules pretnostatījuma ietekme uz Latvijas attīstību un attiecīgi - uz iedzīvotāju dzīves līmeni.
Izskan visdažādākie vērtējumi. Vieni, aizstāvot vai pārstāvot konkrētas nozares, pauž pamatotu satraukumu, otri, operējot ar kopējiem preču un pakalpojumu eksporta un importa grafikiem, steidz mierināt - viss būšot kārtībā, jo, redz, no austrumu kaimiņa vairs neesam tik atkarīgi kā agrāk, bet tie, kuri nav paspējuši pārorientēties, paši esot vainīgi. Tā varētu domāt, taču konkrētā situācija nav vērtējama tikai un vienīgi pēc Latvijas un Krievijas tiešās ekonomiskās sadarbības rādītājiem. Ir arī pastarpinātā ietekme, kā to redzējām pēc Krievijas tirgus slēgšanas poļu augļiem un dārzeņiem, - izaudzētais kaut kur steidzami jārealizē, tad nu nomet cenu un piedāvā ES vietējā tirgū, tostarp Baltijā, kur vietējie zemnieki vienā mirklī kļūst nekonkurētspējīgi. Līdz ar to distancēts skatījums «uz lielo bildi» var būt maldīgs, «pasauļu konflikta» ietekme jāvērtē detalizētāk - pēc konkrētiem tirgus dalībniekiem konkrētās pašvaldībās, ņemot vērā arī potenciālos nodarbinātības un nodokļu ieņēmumu krituma, kā arī darbaspēka aizplūšanas riskus.
Pašreiz briestošās krīzes kontekstā abi Dombrovski - Valdis un Vjačeslavs - jau izteikušies par paredzamo IKP pieauguma samazināšanos, kas iezīmē krasu pavērsienu līdz šim dzirdētajā retorikā par Latvijas veiksmes stāstu. Mums tika stāstīts, ka no iepriekšējās krīzes esam izgājuši daudz spēcīgāki, esam guvuši mācības, kā izsargāties. Te nu bija! Vilšanās? Nē - arī šajā ziņā ir iespēja nolaisties no iedomu un stereotipu augstumiem un paskatīties uz lietām reāli - regulāras ārēju faktoru radītas krīzes ir objektīva realitāte, vienīgā pretinde - daudz straujāka attīstība, kas ļautu uzkrāt rezerves. Iepriekš tādas bija (ko gan reti kurš atzīst), tagad nav.
Šoreiz problēmas pastiprina arī vēlēšanu tuvošanās. Skaidrs, ka varas partijām aktīvi jāreaģē - jāapliecina vēlme sniegt atbalstu savējiem, varbūt pat «izsitot» ES kompensācijas cietušajiem, taču jāsargās arī no šā ceļa vidū nomestā grābekļa. Proti, ja ministri un deputāti emocijas ap savstarpējo sankciju sekām pārlieku sakarsēs, var rasties un sākt dominēt viedoklis, ka visu problēmu cēlonis ir pārāk aktīvā mūsu valdības iejaukšanās Krievijas un Ukrainas konfliktā (pēc principa: ja būtu ieņēmuši neitrālāku attieksmi, nebūtu ierauti sankciju un pretsankciju karā). Varbūt tas ir populistiski, bet priekšvēlēšanu laikā nozīmē uzticības krituma risku valdošajiem un līdz ar to iespējamus papildu politiskos kredītpunktus opozīcijai. Savukārt tas nozīmē, ka valdības darbam šajā brīdī jābūt daudz produktīvākam, - ar mudinājumiem tautai pašai ēst savus ābolus vien nepietiks.