Abām komandām bija robi sastāvā. Jūrmalniekiem palīdzēt nevarēja kluba sezonas labākais vārtu guvējs Dmitrijs Platonovs no Baltkrievijas, kurš guvis savainojumu, savukārt FK Jelgava rindās trūka aizsarga Abdulajes Diallo, kas varbūt pat nāca par labu Zemgales klubam, jo senegālietis ir ļoti emocionāls un agresīvs. Pagājušā gada finālā viņš jau pirmajās minūtēs nopelnīja noraidījumu, atstājot savu komandu skaitliskajā mazākumā pret FK Ventspils.
Neskatoties uz jelgavnieku neveiksmīgajiem rezultātiem sezonas sākumā virslīgā, finālā izteikta favorīta nebija, lai gan virslīgas tabulā abi klubi atrodas diametrāli pretējos polos. Zemgales klubs pēdējos gados Latvijas līdzjutēju vidū ieguvis neoficiālu «kausa komandas» iesauku, ko līdzās titulam nosargāja arī svētdien Jūrmalā. Jau pirmajās sekundēs maču no centra apļa sākušie jelgavnieki centās izmantot Andreja Kovaļova ātruma priekšrocības pret lēnāko Spartaka kreisās malas aizsargu Sjarheju Pušjakovu.
Tomēr tas bija Gļebs Kļuškins, kurš no tā paša flanga pirmā puslaika ievadā noorganizēja jelgavnieku izvirzīšanos vadībā, eleganti apmānot Pušjakovu, un tranzītā caur Borisu Bogdaškinu nogādāja bumbu vārtu priekšā Kirilo Siličam, kurš par mata tiesu apsteidza Spartaka aizsargu Sergeju Kožanu un trieca bumbu vārtos. Ja būtu jāpasniedz labākā spēlētāja balva, Kļuškins būtu viens no galvenajiem pretendentiem uz to. Viņš visbiežāk prata saasināt situāciju pie Jūrmalas kluba vārtiem un provocēja pretiniekus uz noteikumu pārkāpumiem bīstamās pozīcijās.
Pēc tam spēle pakāpeniski pārvirzījās uz rezultāta noturēšanu spēlējušo jelgavnieku pusē. Spartaks, nespējot izveidot bīstamas vārtu gūšanas iespējas pozicionālā spēlē, otrajā puslaikā lika akcentu uz centrējumiem un augumā raženiem futbolistiem soda laukumā. Kompensācijas laika pēdējās sekundēs tieši tādā veidā arī tika gūti vārti, taču Naura Bulvīša precīzais sitiens ar galvu netika atzīts, jo tika fiksēts pārkāpums pret Jelgavas vārtsargu Kasparu Ikstenu.