Pirmie soļi okeāna otras puses ēdienos man sākās dažas nedēļas pirms brauciena. Vakariņās ar draugiem runājot par Ameriku, es tiku apgaismots, ka Amerikā par samērīgu cenu nav ko ēst. Protams, ja man nav nekas pret McDonald's un līdzīgām iestādēm. Vienīgais, kur varot iet, ir ķīnieši.
Pirmais amerikāņu dzīves pārsteigums man bija restorānu iela. Glauns itāļu restorāns, burgeru un tako piegādes lodziņš, skaļš mūzikas bārs ar amerikāņu futbolu neskaitāmos televizoros. Vēl viens itāļu restorāns, ķīniešu ieskrietuve, beķereja, sendviču tirgotava, meksikāņu restorāns, Domino's Pizza un Starbucks. Tas viss vienā nelielas Losandželosas priekšpilsētas kvartālā. Nākamajā dienā bija jāpiedalās sacensībās, un mana vakariņu izvēle krita uz dzīvokļa saimnieces ieteikto veselīgo restorānu. Tur varēja dabūt ēdienu ar daudz ogļhidrātiem vai tieši pretēji - ļoti maz ogļhidrātiem. Lai arī restorānā varēja tikt pie tradicionāla amerikāņu steika, veselības noti tajā spēlēja frī kartupeļu vietā pasniegtie fritētie burkāni. Es ēdu savvaļas kižuču ar fettuccini pastu. Kižučs ir laša paveids, un ēdiens bija brīnumgards - ar saulē kaltētie tomātiem, spinātiem, baziliku, fetas sieru un baltvīna mērci. Tikai - tas bija dienvidu štats, un es pat atteicos no papildu pipariem. Tik un tā ļoti ass.
Vēl mani pārsteidza ēdienu piegāde. Rīgā viss aprobežojas ar picām un suši. Losandželosā īrēju dzīvokli, un tajā atradās apkārtnes piegādātāju ēdienkartes. Es varētu mēnesi neiziet no dzīvokļa un ēst katru reizi citu ēdienu no cita restorāna. Turklāt dzīvoklī esošajā ledusskapī bija katrai mēneša dienai sava mērce - sarkana, zaļa, balta, rozā, siera, vēl kečupi, īpašas mērces kartupeļiem, steikam, dažādas salsas. Eiropas pilsētu dzīvokļos var iepazīt garšvielas, šeit uzsvars tiek likts uz mērcēm.
Ņujorku bija piemeklējusi tik liela nelaime, ka pat maratonu atcēla, jo cilvēkiem neesot ko ēst, nav tīra ūdens un elektrības. Toties tur, kur es dzīvoju, blakus Centrālparkam, piecas metro pieturas no Taimskvēra, uz ielas pārdeva hotdogus, girosu ar rīsiem un salātiem, grauzdētus riekstus un siltus kastaņus. Restorānos vajadzēja pasūtīt galdiņus dienu iepriekš, un kafijas tirgotavās rindā jāstāv. Jā, kādā itāļu restorānā, kurš bija ierīkots bijušajā viesnīcas foajē ar atstātiem oriģinālajiem griestu rotājumiem, nevarēja dabūt picas, jo cietušie visas bija pasūtījuši un beigusies mīkla. Vienas picas cena bija vairāk nekā desmit dolāru.
Amerikā tomēr ir ko ēst (nenormāli garšīgi steiki) un var atrast, ko izbaudīt (saldie frī kartupeļi). Turklāt, pasūtot dzērienu, burgeru restorānos tu tiec tikai pie glāzes un kola (vai 20 citi dzērieni) jāielej pašam.