vidusskolas 7.klases skolēns Aivars Zaics. Viņš, tāpat kā brālēns Ivars, kurš mācās Ilūkstes 2.vidusskolas 8.klasē, skolā nevienam par to nebija pat palielījies, tikai tuvāko māju kaimiņi zināja, ka, pateicoties šo abu zēnu drosmei un uzņēmībai, no nāves tika izglābts triju bērnu tēvs, pieaudzis vīrietis, kas savā neapdomībā un pārgalvībā nebija novērtējis savus spēkus.
Mēģināja atrunāt
Dīķī abi puikas jau bija daudzas reizes peldējušies, labi zināja, ka viena tā puse ir dziļāka, otra - seklāka un staignāka. Onkulis, iedzēruša cilvēka pārgalvībā nebija klausījies savos jaunākajos radagabalos un niršanas vingrinājumiem izvēlējies tieši seklāko galu. «Mēs mēģinājām onkuli atrunāt, bet viņš nepaklausīja, teica: skatieties, kā to vajag darīt. Ieskrējās, lēca, pirmo reizi neizdevās, paslīdēja kāja, un ievēlās dīķī, bet otro reizi ielēca uz galvas un vairāk virs ūdens neparādījās. Atradām netālu no krasta, tur bija dziļums apmēram līdz viduklim, viņam bija deguns pilns ar dūņām, nevarēja vairs paelpot. Mēs viņam mēģinājām tīrīt degunu, tad viņš mazliet atjēdzās, teica, ka it kā vairs kājas nejūtot. Atskrēja no mājām vecmāmiņa un izsauca ātros,» stāsta Aivars. Skatoties uz trauslajiem zēniem, grūti pat iedomāties, kur viņos radās spēks vilkt no dūņām pieaugušu vīrieti. «Onkulis tāds būdīgs, smags, sākumā tikai galvu varējām uz krasta izvilkt, vēlāk atskrēja no mājām pieaugušie, palīdzēja,» saka Ivars. Puikas atzīstas, ka mazliet esot bijis bail, taču nevarējuši aizskriet projām un atstāt onkuli likteņa varā.
«Ja tie puikas tur nebūtu gadījušies, tad Ādolfam beigas vien būtu. Tā jau ir, ka nepadomā, ko dara, pieaudzis vīrietis, divi mazi bērni, sieva tanī laikā teju, teju jau gaidīja trešo,» saka kaimiņš Jānis Anspoks. Ādolfs dabūja ārstēties slimnīcā, jo nelaimīgajā lēcienā tika lauzti divi kakla skriemeļi.
Dzīve norūdījusi
Aivaram rokas sastrādātas lauku darbos, viņš stāsta, ka ģimenē esot vēl jaunāka māšele, ir sava zemnieku saimniecība, mamma un tētis strādājot kooperatīvā. Ik dienu viņš brauc uz skolu ar velosipēdu, jo uz skolas autobusu ir jānāk pārāk tālu. Mācībās sokoties labi, pēc 9.klases beigšanas turpināšot mācīties vidusskolā. Aivaram vienreiz jau gadījies no slīkšanas izglābt savu draugu, kas dziļumā aizrijies ar ūdeni. Ivaram šāds gadījums dzīvē esot pirmais. Klases audzinātāja Nadežda Žoltiševa atzīstas, ka līdz šim neko nav zinājusi, taču esot bijis redzams, ka šogad Ivars kļuvis prātīgāks, arī mācības un uzvedība uzlabojusies. «Varbūt, ka šis gadījums ietekmēja, lika daudz ko pārdomāt,» saka skolotāja.
Aivars stāsta, ka dažas nedēļas pēc notikušā abi ar vecmāmiņu aizbraukuši uz Daugavpils slimnīcu apraudzīt onkuli, viņš pat neesot atcerējies, kas ar viņu noticis un kas viņu izglābis. Kad uzzinājis, tad gan teicis paldies.
«Šis gadījums ir ļoti palicis atmiņā. Laikam jau nekad to neaizmirsīsim,» kautrīgi pasmaida Aivars.