Šoreiz opersvētki notika apvērstā secībā: tie pagājušajā sestdienā (7. augusts) sākās uzreiz ar Aleksandra Viļumaņa diriģēto galā koncertu, kas līdz šim bijis svētku noslēguma akords. Tas izrādījās labs risinājums, jo īstu zvaigžņu klātbūtne un daži negaidīti, spilgti pārsteigumi sniedza galā koncertam nepieciešamo skanējuma vērienu un svaigumu.
Opolais paņem
Svētku īpašās viešņas statusu ar sava snieguma kvalitāti un emocionālo piepildījumu apliecināja mūsu dīva Kristīne Opolais (soprāns), kura jau trešo gadu pierāda sevi neatkarīgas brīvmākslinieces statusā starptautiskajā apritē. Veiksmīgajai debijai Ēksanprovansas festivālā jau šoruden sekos ilgi gaidītā debija Metropolitēna operā, savukārt ziemā - uzstāšanās itāļu operas repertuārā Milānas La Scala, kur jau dziedāts S. Prokofjeva operas Spēlmaņi iestudējumā. Tieši Siguldā dziedātāja pirmoreiz nodziedāja Nedas āriju no R. Leonkavallo operas Pajaco, kuru gatavo jauniestudējumam Milānā. Kaut arī vēl no notīm, K. Opolais jau pārliecinoši plašā gammā atklāja Nedas pasauli, pēc tam spoži artistiski iejūtoties sev labi zināmajā impulsīvi kaprīzās Mizetes tēlā, kurā debitēs Ņujorkas Metropolitēna operas iestudējumā Džakomo Pučīni operā Bohēma. Emocionāli intensīvi K. Opolais skaistajā, krāsām bagātajā soprānā izskanēja Lizas ariozo no P. Čaikovska operas Pīķa dāma, atsaucot atmiņā vienu no mākslinieces spilgtākajām lomām. Arī ar savu mākslinieces sievietes būtību viņa paņem publiku no pirmās nots.
Tieši spēja paņemt publiku un tai nepieciešamā veselīgā pašapziņa uz skatuves vēl jārūda šīsvasaras galā koncerta pārsteigumam - jaunajai Austrijā skolotajai dziedātājai Silgai Tīrumai, kuras īpaši dzidrais un skanīgais soprāns ar izcilām augšām un ļoti patīkamu tembru ļauj izvērsties liriski dramatiskā vērienā, bet nezaudēt sirsnīgo siltumu. To vispilnasinīgāk apliecināja Margarētas ārija no Š. Guno operas Fausts, bet augstā diapazona iespējas uzskatāmi demonstrēja Rozalindas čardašs no J. Štrausa operetes Sikspārnis. Žēl, ka S. Tīrumas un igauņu liriskā tenora Juhana Trallas sniegumā Violetas un Alfredo duets no Dž. Verdi operas Traviata risinājās kā vokāla pašvērtība bez jelkāda izpildītāju kontakta. Attīstīt skatuves harismu un brīvību atliek novēlēt abiem. Toties iepatikties publikai, šķiet, nesagādā grūtības Dinārai Rudānei, kura savā vienīgajā dziedājumā austrumnieciskajā Lakmē ārijā ar zvaniņiem (no L. Deliba operas Lakmē) turklāt pārsteidza ar neparasti spožām un precīzām koloratūrsoprāna virāžām. Žēl, ka tik vien, jo viņa bija viens no opersvētku pārsteigumiem līdzās īstajam brīnumam - šo opersvētku atradumam 13 gadu vecajai alūksnietei Amandai Bašmakovai, kura dziedādama un dejodama mūziklu koncertā No drāmas līdz romantikai uzmirdzēja ne tikai ar brīnišķīgo, dzidro balsi, bet arī ar skatuvisko atraisītību.
Tenori vai bass?
Atšķirībā no Juhana Trallas, kurš apliecinājās kā labs liriskais tenors (bet ne vairāk!), ar īsti nobrieduša skatuves mākslinieka vērienu uzstājās korejiešu tenors Filips Do. Skatītājiem Latvijā jau labi pazīstamā tenora izaugsme ir iespaidīga, viņa radītie tēli - patiesi, pierādot, ka tenors nav tikai augsto nošu «gaisa vingrotājs» vokālajā cirkā. Pat augsto mi (!) viņš izdzied tik atvērti un nepieciešami kā saviļņojuma virsotni kopā ar baritonu Daiņu Stumbru izpildītajā Nadira un Zurgas duetā no Ž. Bizē operas Pērļu zvejnieks. Izkoptais, skaisti tembrētais tenors viņam ir instruments Fausta tēla veidošanai (kavatīnē no Š. Guno operas Fausts) un patiesai Rūdolfa mīlas atklāsmei (Dž. Pučīni operā Bohēma).
Kā spītējot tam, ka tieši tenori ir tie, ar kuriem intriģē galā koncertu publiku, šoreiz virsotne negaidot izrādījās mūsu Operas bass Krišjānis Norvelis. Līdzās izteiksmīgā, trāpīgā vokālajā intonācijā un perfektā dikcijā pasniegtajai ironiskajai dzejai - krieviski atdzejotajai Mefistofeļa dziesmai no V. Gētes traģēdijas Fausts - viņš ar spilgtu viena aktiera teātri koncertapstākļos uzbūra iztēlē tik košu fabulas ainu! Pamācošā balāde par blusu karaliskajā purpurā un zeltā, kas savulaik bija leģendārā Fjodora Šaļapina, vēlāk arī Jevgeņija Ņesterenko un Sergeja Leiferkusa repertuāra hits un vienmēr rosinās salīdzināt ar lasījuma zelta paraugiem, K. Norveļa sniegumā sagādā īstu baudu, jo viņa teatrālais spilgtums ir ar jēgu un to veselīgo humora izjūtu, kurā ir dzīves pieredzes patiesums. Vokālās un skatuves mākslas visaugstākā klase, runājot par interpretācijas mākslu visaugstākajā, emocionāli saviļņojošākajā izpausmē, bija krievu romance - pasniegta skaistā un līdzsvarotā basā, emocionāli koncentrēti, ar īsti slāvisku sentimentu un bez jelkādas manierības. Nekā mākslota!