Daļēja taisnība tiem, kuri aizvadītajā nedēļā mierināja: kad tad jauna valdība ir sastādīta dažu dienu laikā, turklāt bez kašķiem? Tikai daļēja tāpēc, ka grūti noticēt, ka līdz brīdim, kad Bērziņš sparīgi kratīja Straujumai roku TV kameru priekšā, nav bijušas pilnīgi nekādas konsultācijas, variantu izspēlēšanas utt. Gan jau bija. Tomēr lai nu būtu - strīdi par atbildības (vai, pareizāk būtu teikt, kontroles) sfērām, personālijām patiešām ir ierasts process, attiecīgi drūmi mājieni par sliktu topošās valdības sākumu ir pārspīlēti.
Publikas skābo sejas izteiksmi, redzot politisko tirgu, iespējams, var skaidrot ar nojausmu par nākamās premjeres lādzīgumu, nepiederēšanu aizkulišu aprindām, kas varbūt kādam ir devis cerības, ka Straujumas gadījumā valdības izveides process varētu būt mazāk apvīts baumām, grūti skaidrojamiem pavērsieniem utt. Bet nav. Kāpēc?
Iemesli varētu būt vairāki.
Pirmkārt, labi zināmo teicienu «kur divi latvieši, tur trīs partijas» varētu papildināt ar «kur partija, tur trīs grupējumi». Respektīvi, vienai partijai, bet dažādiem grupējumiem piederīgi politiķi sarunās ar iespējamiem partneriem var paust atšķirīgas intereses un vērtējumus. Kā piemēru var minēt jezgu ap ārlietu ministru. Šo rindu autors miermīlīgi apjautājās dažiem Vienotības un ZZS ļaudīm, ko tad Rinkēvičs tādu nodarījis (ja ņem vērā viņa labās attiecības ar premjera partijas līderiem), un saņēma atbildi, ka paši «reformisti» jau viņu pa kluso «zāģējot». Kaut cik pazīstot Reformu partijas (RP) līderi Demiteru, vienīgais skaidrojums ir šāds: kāds no RP «konservatīvajiem» privātās sarunās devis mājienus, ka nekāda «sarkanā līnija» t. s. liberālajam spārnam piederīgais Rinkēvičs nav, ka partija galu galā nav tikai eksprezidenta «galms», un - aiziet! Teksts sāk dzīvot savu dzīvi, apaug. Ļoti iespējams, ka līdzīgs skaidrojums ir pretrunīgajām ziņām, ko prese uzknābā pašā Vienotībā, - vai runāts ar kādu no «sorosītiem» vai tieši otrādi. Citiem vārdiem sakot, t. s. konsultāciju procesā neviens partijas līderis nevar liegt savējiem runāt, ar ko viņi grib un ko viņi grib, savukārt viedokļiem partiju iekšienē atšķiroties, nav jābrīnās, ka oficiālie sarunu vadītāji paši apjūk versiju kakofonijā.
Otrkārt, nervozitāti veicina vēlēšanu tuvums. Situācijas ir pārāk atšķirīgas. Viena, kad partijai X piedāvā tai mazpazīstamu nozari, piemēram, divus gadus pirms vēlēšanām, - tad ir pamats cerēt, ka ministrs iestrādāsies, sevi parādīs. Pavisam cita, ja šim cilvēkam doti tikai daži mēneši, kas neizbēgami tiks pavadīti, komentējot priekšgājēju (ne) darbus. Iespējams, tāpēc partijas, kas citkārt lielās ar rezervistu soliņu līdz apvārsnim, nu jaunu piedāvājumu priekšā mīņājas un duļķo ūdeni.
Straujuma kā nākamās valdības vadītāja, protams, nevar lepni distancēties no šīs grūstīšanās un kolēģiem raksturīgās izpratnes par politikas «taisīšanu». Tajā pašā laikā nekas viņai netraucē parādīt, ka viņa māk ne tikai uz lapas sazīmēt ministriju blokus ar tiem blakus pierakstītiem partiju nosaukumiem, bet ka viņai ir skaidrs redzējums, kas darāms. Kaut vai tāpēc, ka viņa patiešām zina, kas notiek aiz Rīgas centra robežām. Un arī tāpēc, ka viņa formulēt mērķus var atļauties, - Latvijā situācija vairs nav tik dramatiska, lai šādi tas šķistu nevajadzīga sapņošana vai tukša solīšana.
Ironizēšana par vārdu savienojumu «Latvija - veiksmes stāsts» ir saprotama, tomēr objektīvi Straujuma var runāt ne vairs par «konsolidāciju», bet arī ieguldījumiem attīstībā. Aizmetņi ir, tikai to, ko viņa jau paudusi par ES fondiem, Nacionālo attīstības plānu un uzņēmējdarbību, vēlams pārtulkot cilvēkiem saprotamā valodā.
Būtu svarīgi, lai Straujuma ne tikai paustu gatavību uzklausīt partiju idejas un gaidīt, ko gudrās galvas izperinās sariktētajās darba grupās, bet pati apsteidzoši iepazīstinātu sabiedrību ar saviem priekšlikumiem. Jo tikai tad viņa būs nevis «kompromisa figūra» vai viegli modificēts Dombrovskis nr. 2, bet patstāvīga politiķe. Un Straujumai tas jādara jaunnedēļ, pirms Vienotības kongresa, kurā vecbiedri centīsies viņu aizēnot vai vienkārši izmantot kā smaidīgu blakus stāvētāju.
Te, starp citu, var izmantot pašreizējās zemkopības ministres kopumā diezgan dīvaino salīdzināšanu ar Merkeli. Vācijas politikas lietpratēji teic, ka kanclerei esot talants it kā piekrist, bet vēlāk lēnā garā tik un tā aizvirzīt laivu tā, kā viņa vēlas. Normāla metode, tikai Straujumai nav tik daudz laika.
Ļoti iespējams, ka šādas premjera posteņa kandidātes patstāvīguma izpausmes nepatiktu daudziem Vienotībā. Gan tāpēc, ka kāds no sirds bažījas par Straujumas pieredzes trūkumu politikā un grib pamācīt, gan tāpēc, ka kāds jau no paša sākuma viņu uztvēris tikai kā piesegu, dublieri, «labāko no sliktajiem variantiem» utt. Un ļoti iespējams, ka pati Straujuma to apzinās un nedeg vēlmē konfliktēt ar partiju, kurā netrūkst dūrienu mugurā un sīkas intrigošanas lietpratēju. Jā, bet kādas kandidātei ir alternatīvas? Turklāt jāpatur prātā, ka Straujuma Vienotībai ir vajadzīga vairāk nekā premjera krēsls Straujumai.