Lai varētu cerēt uz pagātnes rēgu neatkārtošanos, ar tiem jānokārto rēķini, taču tas daudzās valstīs nevedas viegli. Arī Latvijā, kur Latvijas likumdevēji, šķiet, negrasās drīzumā izskatīt aizliegumu par nacistu un komunistu simboliku. Maigi izsakoties, šāda kavēšanās, kuras iniciatīva nākusi no Reformu partijas, nav saprotama. Kas liedzis beidzot pielikt punktu padomju simbolikas demonstrēšanai neatkarīgajā Latvijā, kā to prasa šis laiks? Ir jātiek skaidrībā par savu attieksmi pret būtiskiem notikumiem, kas nozīmīgi lielai daļai pasaules. Tā ir Latvijas mūsdienu atbilde diviem totalitārajiem režīmiem, kuru postošajā tvērienā reiz nonāca mūsu valsts iedzīvotāji. Ja nevienam neienāk prātā apšaubīt fašistiskās simbolikas izrādīšanas amoralitāti, kādēļ tādu pašu attieksmi neesam iekopuši pret padomju varas atribūtiem. Skaidrai pozīcijai vienmēr būs lielākas priekšrocības, un nevienam nevajadzētu palikt neziņā, ka Latvijā starp diviem - Hitlera un Staļina - režīmiem ir novilkta vienlīdzības zīme. Ja Valsts prezidents ieteicis abās ierakumu pusēs esošajiem norakt senā kara cirvjus, tad tikai normāli būtu iet vēl tālāk un kā Latvijas valsts galvai pamudināt gurdos parlamentāriešus pasteigties ar atbilstoša likuma pieņemšanu.
Valsts iedzīvotājam neatkarīgi no viņa dzimtās valodas būtu jānodrošina plašākas iespējas iepazīties ar dokumentālām padomju režīma laikā pastrādāto noziegumu liecībām. Var pārmest krievu tautības cilvēkam neizpratni par Latvijai nodarīto postu, taču skaidrs, ka lielākā daļa krieviski runājošo nespēs izlasīt latviešu valodā, piemēram, Melānijas Vanagas Veļupes krastā. Varbūt tāpēc neuzzinās, kā sievas ar bērniem - nošķirtiem no tēviem - vestas lopu vagonos. Un tā arī nesaņems Vanagas skaudro vēstījumu, kā daudzi mazie «noziedznieki» pavisam drīz jau miruši. Kad izskan aicinājumi uz savstarpējo sapratni, jāatceras, ka tā ir divpusēja. Patlaban solis pretim drīzāk gaidāms no tā saucamo krieviski runājošo puses. Runāsim godīgi, bez izpratnes par Staļina un visas padomju varas noziegumiem Latvijā nopietna saskaņa šeit nav iespējama. Viena lieta ir kara tiešo dalībnieku pieminēšana, pavisam cita - mūsu vērtējums par pagātnes noziedzīgajiem režīmiem.
Domājot par to, cik lielā mērā iespējams tuvināt visai atšķirīgos viedokļus, optimismam daudz vietas nav. Der ieklausīties Eiropas Parlamenta deputātes Ineses Vaideres izteiktajā nožēlā, ka Krievija pēc PSRS sabrukuma tā arī nav spējusi izvērtēt totalitārā komunistu režīma noziegumus. NKVD noziedznieki būtu jātiesā, arī virkne augstāko PSRS amatpersonu. Tā vietā Krievijā, piemēram, pausta vēlme atjaunot Staļingradas nosaukumu Volgogradas pilsētai. Jāpiekrīt deputātei, ka šāda attieksme ir kā spļāviens sejā visiem Latvijas un citu valstu pilsoņiem, kas padomju koncentrācijas nometnēs tika nogalināti vai sabojāja savu veselību. Krievijai kā Padomju Savienības pienākumu pārmantotājai ir pienākums to kompensēt, gluži tāpat kā tas ticis izdarīts attiecībā pret nacistu nometnēs ieslodzītajiem.