Riktīgs dadzis
Katru gadu septembra otrajā svētdienā pasaulē atzīmē Mirušo dzīvnieku piemiņas dienu. Tās priekšvakarā Citos medību laukos satiekos ar Kristapu Rūķīti, cilvēkiem vairāk pazīstamu kā vienu no televīzijas raidījuma Degpunktā vadītājiem un kā mūziķi. Viņš ir Uģa Rūķīša dēls, kas tagad stingri rokās saņēmis dzīvnieku kapsētas vadību. Sabiedrībai zināms, tepat Citos medību laukos apglabāta arī urna ar Uģa Rūķīša mirstīgajām atliekām. Skaistā vietā kapsētas centrā līdzās draugiem ņūfaundlendiem Karbo un Kūperam un ģimenes diviem kaķiem tagad mūža mierā dus arī Uģis. Ir piepildījusies viņa pēdējā vēlēšanās - aizsaulē būt kopā ar saviem uzticamajiem draugiem. Pēc klusuma brīža pie tēva kapa Kristaps saka: «Aiz cieņas pret tēvu turpinu viņa iesākto darbu. Es nezinu, vai to izlemtu darīt, ja tēvs nebūtu te apbedīts. Es negribētu atbraukt pie tēva kapa, ja te viss būtu aizaudzis un aizlaists.»
Kad 2014. gada nogalē nomira Uģis, kapsētas vadību nolēma pārņemt viņa otrā sieva Anita. Kristaps toreiz neiebilda, jo dalīt mantu nav viņa dabā. Taču Anitas labā apņemšanās izkūpēja atkarībās. Kristapam atlika tikai uzrotīt piedurknes un mēģināt saglābt tēva mūža darbu: «Es te jūtos kā mājās, jo tēvs savā laikā mani aicināja nākt piestrādāt, bet es smējos - tu saproti, ka būsi pirmais, kuru atlaidīšu no darba! Tas tika teikts ar humoru, bet katrā jokā ir daļa taisnības.»
Kristaps novērojis, ka cilvēki pieķeras dzīvniekiem, jo jūtas vientuļi cilvēku sabiedrībā: «Tēvu es nesauktu par vientuļu, drīzāk par nelaimīgu. Cilvēka dzīve ir kā māja - kādi ielikti pamati, tāda tā māja būs. Tēvs izauga skolotāju ģimenē, bija jaunietis ar kūsājošu enerģiju, tāds riktīgs dadzis vecāku mājā. Mūsdienu bērnus audzina citādi, tēvam pusaudža gados bija domstarpības ar vecākiem. Mans tēvs bija neprātīgi talantīgs. Ne velti 80. gados Žans Pols Goltjē par viņu un modes mākslinieku Bruno Birmani teica, ka šie abi liks pasaulei runāt par sevi. Taču tie bija citi laiki. Tēvs strādāja, nevienam nepakļāvās, bija gudrāks par visiem un relaksējās citādi. Viņš mācēja apņemties un radīt lielas lietas, bet bija arī mīnuss - viņš ne vienmēr spēja novest aizsākto līdz galam. Viņam bija interesanti radīt, bet neinteresanta šķita rutīna. Sapni par Citiem medību laukiem viņš noveda līdz galam, tomēr gandrīz arī palaida vaļā. Pēdējos gados tēvs te bija reti.»
Līdz sirmiem matiem
Dažādu institūciju pārstāvji ilgus septiņus gadus lika šķēršļus Uģa Rūķīša iecerei izveidot Rīgā skaistu dzīvnieku kapsētu. Viņus neinteresēja tas, ka pasaulē visvecākie dzīvnieku apbedījumi veikti jau 6500 gadu p. m. ē., ka jau ilgāk nekā gadsimtu darbojas prestižas dzīvnieku kapsētas Ņujorkā (1869) un Parīzē (1899), galu galā - ka cilvēka cieņas un kultūras jautājums ir savu uzticīgo dzīvnieku ar godu apglabāt tam paredzētā vietā, nevis aprakt piepilsētas improvizētā kapu kalniņā vai vēl sliktāk - mīluļa mirstīgās atliekas izmest atkritumu tvertnē. Ierēdņi pretojās, cik spēja! Lepojos, ka tolaik šajā cīņā iesaistījās arī laikraksts Diena - tapa rakstu sērija par aktuālo problēmu. 2004. gadā kapsēta tika atklāta. Uģis bija gandarīts, kaut bija ieguvis arī pirmos sirmos matus. Pašlaik Citos medību laukos apbedīti ap 3000 dzīvniekiem. Precīzs to skaits nav zināms, jo slēgtajā teritorijā dus arī neskaitāmi bezvārda un bezsaimnieku dzīvnieki.
Pa balto gaismas staru
Saulainā aizejošās vasaras dienā apkārt ir kluss kā jau kapsētā. Strādnieki pļauj zāli, tīra celiņus. Patālāk kāda sieviete liek vāzē gladiolas. Kristaps saka: «Finansiālu apsvērumu dēļ tēva laikā daudz kas palika neizdarīts. Nav jau te nekāda zelta bedre, citādi es trijos darbos nerautos!» Kristaps tagad daudz dara, lai kapsēta veidotos gaiša un tīra, lai apmeklētājiem nebūtu nospiedošu sajūtu, lai apkārtne vairāk atgādinātu parku. Tiek zāģēti krūmi, sakoptas kopiņas, novākti sakaltuši ziedi un uz celiņiem sakritušie zari. Ziemā strādnieki no takām izpūš sniegu, lai arī baltajā gadalaikā cilvēki varētu piekļūt mīļdzīvnieku apbedījumiem. Katrs kapiņš ir apčubināts. Kristaps uzsver, ka viņa lielākais atbalsts ir darbinieki - no tēva laikiem aizgājis tikai viens cilvēks. Kristaps jūtas pagodināts, kad ierodas apbedīšanas jomas profesionāļi un atzīst, ka te ir sakoptāks nekā dažā labā cilvēku kapsētā. Bieži šeit apglabātos dzīvniekus apmeklēt atbrauc viņu bijušie saimnieki no ārzemēm un izsaka pateicību. Ir gandarījums.
Viens no Uģa Rūķīša sapņiem bija iegādāties dzīvnieku krematoriju. Viņa laikā nesanāca, kā būs tagad? Kristaps uz lietām skatās reāli: «Gribēju jau šovasar iekārtot visparastāko krematoriju, bet parēķināju un sapratu, ka mēs nevarētu atpelnīt aizdevumu - ap 30†000 eiro. Varbūt kādreiz…»
Kā te būs pēc divdesmit gadiem? Kristaps pasmaida, atceroties reiz tēva teikto: «Tev te būs rakt un rakt!» un pamāj ar roku uz augsto kāpu: «Pēc divām desmitgadēm kapi stiepsies pāri šim un tālākam kalnam. Es neesmu pret maziem dzīvnieku kapiņiem laukos, bet pilsētā aprakt savus mīluļus, kur pagadās, tas ir necienīgi, un cilvēki to sapratīs.»
Tāpat kā Uģa Rūķīša laikos, Mirušo dzīvnieku piemiņas dienā svētdien, 11. septembrī, Citos medību laukos atkal pulcēsies cilvēki, uz kopiņām guls ziedi, degs sveces, skanēs mūzika. No centrālā pieminekļa, kas veidots kā sunim noņemta kakla siksna - starp citu, tā ir Uģa Rūķīša ideja, naksnīgajās debesīs atkal uzšausies balts gaismas stars. Uģis vienmēr teica, ka te apglabāti tikai labie, jo sliktu dzīvnieku nav, un pa gaismas staru debesīs dodas mūsu uzticamo dzīvnieku baltās dvēseles. Paldies viņiem par to, ka bija kopā ar mums.