Nesenie dati par valsts ekonomikas attīstību gada otrajā ceturksnī nav uz priecīgas nots, norādot, ka izaugsmes bremzēšanās turpinās. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) ātro novērtējumu, gada otrajā ceturksnī salīdzinājumā ar analogu laika periodu pērn valsts iekšzemes kopprodukts (IKP) palielinājies par 2,5%, kas ir lēnākais izaugsmes temps kopš 2010. gada otrās puses.
Necelt paniku
Lai arī dati nav sevišķi iepriecinoši, turklāt situāciju zināmā mērā saasina arī dažādās ar Krieviju saistītās negācijas, ekonomisti iesaka nekrist panikā. Pēc Swedbank vecākās ekonomistes Lijas Strašunas stāstītā, bankas eksperti sarēķinājuši, ka pašreizējie Krievijas noteiktie ierobežojumi attiecināmi vien uz pusprocentu no Latvijas kopējā eksporta jeb uz 0,2% no ekonomikas kopējā apjoma. «Ietekme uz šāgada IKP mērāma vien desmitdaļās, bet galīgus secinājumus vēl pāragri izdarīt, jo, iespējams, šis nav pēdējais sankciju raunds,» piebilst ekonomiste. Viņa uzskata, ka Swedbank pavasarī prognozēto šāgada IKP izaugsmi 3% apmērā vēl aizvien var sasniegt.
«Līdz ar savstarpējās pretstāves pieaugumu starp Rietumiem un Krieviju, ekonomiskās attīstības perspektīvu nenoteiktība pastāvīgi palielinājusies. Tomēr pagaidām izaugsmes prognozi mainīt nesteigsim, pirms tiks iegūti precīzāki dati par iemeslu pašreizējam ekonomikas izaugsmes tempu kritumam,» situāciju komentē SEB bankas makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis.
Augustā publiskotie statistikas dati ir CSP ekonomiskās izaugsmes ātrais novērtējums, savukārt septembrī gaidāms ekonomiskās izaugsmes galaaprēķins ar plašāku izklāstu par situāciju dažādās tautsaimniecības nozarēs. D. Gašpuitis piebilst, ka SEB banka, reaģējot uz gaidāmo pretvēju ekonomikā, jau pavasarī samazinājusi šāgada IKP pieauguma prognozi no 4,8% līdz 2,9%.
Citi riski
Bez norisēm, kas saistītas ar Krieviju, Latvijas ekonomikā ir vēl vairāki riski izaugsmei, turklāt atsevišķi no tiem ir ilgtermiņa riski. Pēc Nordea eksperta Ginta Belēviča domām, viens no lielākajiem riskiem Latvijas ekonomikas izaugsmei šobrīd ir Igaunijas, kas ir otrs lielākais Latvijas eksporta tirgus, tautsaimniecības recesija. «Galvenie iemesli, kāpēc Igaunijas IKP bremzējies, ir vājā ekonomikas attīstība Somijā ar attiecīgu pieprasījuma kritumu pēc igauņu eksporta precēm un pakalpojumiem, kritums pievienotajā vērtībā transporta un loģistikas sektorā, siltā ziema, elektrības importa pieaugums, kā arī straujais cenu pieaugums nekustamā īpašuma nozarē,» iemeslus kaimiņvalsts nedienām skaidro Nordea eksperts.
Savukārt, pēc D. Gašpuiša domām, ilgtermiņa riski saistās ar politisko tuvredzību, kuras dēļ netiek ņemti vērā izaicinājumi, kurus met Āzijas lomas pieaugums pasaules ekonomiskajos procesos. Viņš stāsta, ka Ķīnā un Indijā sakoncentrēts ap 40% pasaules darbaspēka - pretstatā Eiropas 7%, kuri turklāt strauji noveco. Tas nozīmē, ka konkurence no šī reģiona tikai pastiprināsies, un šajā gadījumā, pēc SEB ekonomista teiktā, runa ir par visa līmeņa un veida darbavietām.
«Zīmīgs ir fakts, ka Ķīna kļūs par lielāko robotu importētāju, izstumjot Japānu. Tas nozīmē, ka ķīnieši kļūs arvien produktīvāki, tehnoloģiski attīstītāki. Tas izraisīs pieaugošu konkurenci un izaicinājumus ne tikai Latvijai, bet pašreizējām industriāli attīstītajām valstīm. Šos riskus novērst nav mūsu spēkos. Tie jāņem vērā, un izlēmīgāk jāveic nepieciešamie pasākumi, reformas. Kamēr Rietumi dzīvojuši krīzes apstākļos, Ķīnas ekonomikas apjoms pieaudzis par 50%,» ieskicē SEB bankas eksperts.
Tomēr netrūkst arī vietējo negāciju. D. Gašpuitis norāda, ka liela daļa uzņēmēju un politiķu savus panākums balsta uz ES fondu rēķina. «Politiskajā retorikā jau ir neiztrūkstošs vārdu salikums «fondu apgūšana», kad primāri ir fondu finansējuma iegūšana, kur bieži vien iztrūkst ilgtspējīgs mērķis. Nevar noliegt - ES fondiem ir milzīga nozīme -, tomēr paļāvība uz šo finansējuma avotu kā neizsīkstošu tomēr ir ilgtermiņa risks ekonomikai,» bažījas D. Gašpuitis.
Savukārt L. Strašuna norāda uz negatīvajām demogrāfijas tendencēm. «Turklāt jautājums ir ne tikai par darbaspēka lielumu, bet arī par tā kvalitāti - izglītības un prasmju līmeni. Piemēram, lai arī pēdējos gados, pēc OECD novērtējuma, skolēnu sekmes matemātikā, lasīšanā un zinātnēs ir uzlabojušās, tās vēl arvien atpaliek no šo valstu vidējā rādītāja,» spriež Swedbank ekonomiste.
Tuvu pie virsotnēm
Lai arī pēdējā laikā Latvijas ekonomika uzrādījusi vēlmi bremzēties un izaugsmes tempi patlaban ir apmēram divas reizes lēnāki nekā pirms diviem gadiem, cerības uz labklājību nav zudušas, un patiesībā tautsaimniecība ir visai tuvu trekno gadu līmenim. D. Gašpuitis zina teikt, ka faktiskajos skaitļos trekno gadu augstāko punktu Latvijas ekonomikas apjoms sasniedzis jau pērn. Taču, rēķinot salīdzināmajās cenās jeb vienkāršā valodā - atrēķinot inflācijas ietekmi -, tas var izdoties nākamgad, neilgi pirms ekonomiskās pretstāves ar Krieviju, teica SEB bankas eksperts. Līdzīgs viedoklis ir arī L. Strašunai, kura prognozē, ka tas varētu notikt nākamajā vai aiznākamajā gadā.
Sabrūkot patēriņa ekonomikai un vienlaikus Latvijas uzņēmējiem veiksmīgi iekļaujoties pasaules tirgos brīdī, kad pēc krīzes sāka atjaunoties globālās korporatīvās piegādes, valsts ekonomikas struktūra pamazām kļūst ilgtspējīgāka. Tas nozīmē, ka valsts IKP struktūrā redzama tendence augt tām nozarēm, kas saistītas ar ražošanu un eksportu, taču vienlaikus mazinās tīri uz patēriņu orientēto sfēru īpatsvars. Sevišķi tas attiecināms uz tautas valodā par «ražošanu» saukto apstrādes rūpniecību. Laika posmā no 2008. gada vidus, kad iepriekšējā patēriņa ekonomika bija sasniegusi savu augstāko virsotni, līdz šāgada pirmajam ceturksnim tās nozīme kopējā valsts ekonomikā ir pakāpusies par trim procentpunktiem līdz 13,9%. Turklāt tas noticis laikā, kad apstājies viens no Latvijas rūpniecības flagmaņiem Liepājas metalurgs. «Latvijas potenciāls kāpināt ražošanas sfēras īpatsvaru šobrīd ir ļoti augsts. Galvenokārt tādēļ, ka ražojošie uzņēmumi ir tuvu savu maksimālo jaudu kapacitātei,» skaidro G. Belēvičs. Pēc viņa teiktā, ražošanas jaudu noslodze jau patlaban pārsniedz tos līmeņus, kas bija pirms krīzes, un, lai turpinātu attīstīties, uzņēmumiem būs jāinvestē ražošanas iekārtās. Nordea ekonomists uzskata, ka galvenais šķērslis tam šobrīd ir neskaidrā ģeopolitiskā situācija. Gan ārvalstu investori, gan vietējie uzņēmēji ir ieņēmuši nogaidošu pozīciju un nesteidzas ar ieguldījumiem jaunās ražošanas jaudās.