Nav ražošanas jaudu
Līga Auziņa par eksportu vēl tikai domā, lai gan plāni tirgot Moshmosh apģērbus arī ārzemēs ir cieši ierakstīti viņas virtuālajā biznesa plānā: «Tirgi varētu būt arī citur Baltijā un Ziemeļvalstīs. Tomēr Krievija un Japāna prioritāšu saraksta augšgalā ir tāpēc, ka šajās valstīs man dzīvo radinieki, draugi un paziņas. Es uzskatu, ka tas ir vienkāršākais veids, kā sākt tirgot savu preci svešā valstī, - atrast tur uzticības personu, kas palīdzētu ar tirgotāju atrašanu un šad tad varbūt pieskatītu, kā bizness attīstās. Apmaksāt šādu pakalpojumu ir lētāk nekā pašai dzīties reizi nedēļā, savukārt pazīšanās un radniecība dod tādu kā uzticamības garantu, kas iztrūktu, pieņemot darbā svešu cilvēku,» Līga skaidro.
Tiesa gan, ražošanas kapacitātes, lai sekmīgi sāktu eksportēt, šobrīd viņai vēl nav: «Es tikko vienojos ar vēl vienu šuvēju, lai apmierinātu pieprasījumu tepat Latvijā. Ir lietas, kuras kavējas un nav paveiktas vēl kopš vasaras, ir ļoti grūti tikt galā. Šādi skrienot, rodas juceklis un gadās misēkļi, piemēram, džemperiem tiek piešūtas nepareizās piedurknes. Lai sekmīgi ar to visu tiktu galā un vēl eksportētu, man vajadzētu kādas piecas šuvējas. Bet tas atkal ir jautājums par investīcijām, jo ražošanas apjoma palielināšana atkal prasa ievērojamus naudas līdzekļus, kurus atpakaļ dabūt izdosies tikai pēc 3-6 mēnešiem Latvijas mazumtirdzniecības specifikas dēļ.»
Vasarā Līga paviesojās Nīderlandē - papētīt audumus, iepirkt krāsas, atpūsties un paskatīties, vai Moshmosh apģērbus varētu sekmīgi tirgot arī tulpju zemē. «Secināju, ka tas ir praktiski neiespējami. Tur ir tūkstošiem mazu veikaliņu un zīmolu, konkurence ir milzīga. Moshmosh tur vienkārši pazustu, vai arī būtu jāiegulda lieli līdzekļi mārketingā.»
Ir idejas
Klavieru restaurators Aivars Tomiņš stāsta, ka pirms pāris gadiem ir pārdevis restaurētas klavieres arī Lietuvā: «Pārdevu dažus pianīnus Rīga, lietuviešiem lietoto klavieru tirgū cenas ir daudz augstākas nekā Latvijā. Laikam tāpēc, ka pie mums katrās otrajās mājās pa kādai Rīgai stāv, leišiem padomju laikos tā klavieru lieta, iespējams, nebija tik izplatīta.»
Tomēr pēdējā laikā klavieres uz ārzemēm Aivars nav pārdevis, noņēmēju arī šeit ir pietiekami. Uzņēmējs lielu eksporta potenciālu redz savam jaunajam izgudrojumam - klavieru pedāļu uzlikai, kas radīta, lai bērni varētu pilnvērtīgi spēlēt klavieres, aizsniedzot pedāļus: «Pasaulē ir daudzas šādas uzpariktes, tomēr manis radītā ir universāla - tā der visām klavierēm, un tajā pašā laikā sajūtu līmenī simulē pieskārienu īstajam pedālim. Ražošanas prototips gan mazliet vēl jāapstrādā, jāuzlabo, tomēr šī būtu lieta, ko tiešām varētu ražot un arī eksportēt.»
Garšu eksports
Šefpavārs Valters Zirdziņš uzskata, ka ar eksportu tradicionālajā izpratnē viņa restorāna biznesu sasaistīt nevar: «Ja nu vienīgi kāds tūrists paēd un ar gardumiem vēderā pa taisno dodas uz lidostu... Protams, ja raugās filozofiski, tad arī tūrisms ir daļa no eksporta, jo eksportē iespaidus par valsti, arī garšas. Un jūlijā un augustā manā restorānā tūristu bija pat vairāk nekā vietējo.» Jautāts par franšīzes iespējām uz ārvalstīm, Valters ir skeptisks: «Mans koncepts tomēr paredz 100% Latvijas produktu izmantošanu, savukārt, ja es atvēršu Vācijā restorānu, kurā izmanto tikai vācu produktus... diez vai.»
Gūglē un zvana
Vienīgais Dienas starta uzņēmējs, kas aktīvi eksportē savu produkciju uz ārzemēm, ir Kristiāns Līcis. Vairākiem balonu tirgotājiem un pasākumu rīkotājiem ir aizsūtītas gaismas balonu testa partijas, un uzņēmējs aktīvi bombardē pasākumu aģentūras un balonu tirdzniecības vietas ar piedāvājumu e-pastiem un telefona zvaniem. «Man ir pieredze preču un pakalpojumu pārdošanā uz ārzemēm, un savā biznesā uz eksportu lieku galveno uzsvaru,» Kristiāns teic. Arī firmas Greynut iepriekšējie produkti - velosignalizācija BikeWatch un kaķu rotaļlieta MeMouse - pamatā bija eksportam paredzēti izstrādājumi, tomēr līdzekļus to ražošanai savākt neizdevās. Savukārt balonu ražošanai finansējums ir atrasts, un te atliek vien tirgot ar tradicionālajām metodēm. «Izmantoju Google, uzgāju arī lielisku pasākumu rīkošanas aģentūru datubāzi. Tālāk cenšos ar šiem uzņēmumiem sazināties, piedāvāt un pārdot.»
Tik drīz vēl nebūs
Eļļas ražotājs Reinis Balodis par eksportu nedomā: «Varbūt pēc kādiem diviem gadiem, kad būs normāli palaists ražošanas process. Eksportam šajā jomā ir vajadzīgi lielāki apjomi, līdz ar to arī kooperācija ar citiem apkaimes ražotājiem, atsevišķa kopīga zīmola radīšana, vienotu standartu ieviešana.»
Arī suņu mazgātavas īpašniece Iveta Preisa-Imaka atzīst, ka šobrīd viņai īsti nav ko eksportēt: «Mans uzņēmums ir vietējais pakalpojumu sniedzējs, un drīzāk es pat importēju aprīkojumu un pakalpojumus. Šobrīd arī nav plāna radīt tādas preces vai pakalpojumus, kurus varētu eksportēt.»
Ar pakalpojumiem - grūtāk
Netieši, bet Latvijas eksporta bilances papildināšanā piedalās Andra Lazdāna pulverkrāsošanas uzņēmums VIP Color. «Viens no mūsu sadarbības partneriem eksportē metāla konstrukcijas uz Dāniju. Pie mums produkcija tiek nokrāsota un tālāk jau sūtīta uz ārzemēm. Protams, būtu labi iegūt kādu šādu klientu, pie tā arī domājam strādāt,» Andris atklāj. Uzņēmējs stāsta, ka viņiem kā pakalpojuma sniedzējiem ar eksportu nodarboties nav viegli - šajā gadījumā prece nav jāsaražo un jānogādā ārzemēs, bet gan klientam jāved savs ražojums uz Latviju, lai šeit to notīrītu un nokrāsotu. Ņemot vērā transporta dārdzību, tas ne vienmēr ir izdevīgi.