Nē, es domāju, ka saistīšos ar sportu, nodarbojos ar akadēmisko airēšanu. Tāpēc arī iestājos sporta akadēmijā.
Un kas tad bija tas klikšķis, ka nonācāt policijas bataljonā?
Nu tas klikšķis bija 1991. gada notikumi. Janvāris, barikādes, OMON kaujinieku uzbrukumi. Pēc tiem uzbrukumiem bija aicinājums Latvijas pilsoņiem stāties pirmajā policijas bataljonā. Toreiz mēs bijām kādi simt trīsdesmit, kas atsaucāmies uz to. Sākumā ideja nebija sasaistīt visu savu dzīvi ar policiju, bet toreiz tas bija vienīgais veids, kā likumīgi iegūt kaut kādus ieročus. Un mēs, trīs bērnības draugi, toreiz nācām ar domu - dodiet mums ieročus, mēs gribam aizstāvēt Latvijas neatkarību. Un mums pateica - ja gribat ieročus, jāstājas policijā. Un tā… kopš tā laika arī paliku policijā.
Detektīvus mīlat lasīt?
Mīlu lasīt un skatīties filmas.
Kurš ir mīļākais varonis?
Nu nebūšu oriģināls, tas pats Šerloks Holmss, Puaro. Krievu laikos skatījos Znatokus.
Kad jums piedāvāja kļūt par ministru, kas bija tās galvenās bažas, izšķiroties par piekrišanu?
Galvenās bažas bija par to, vai es spēšu iekšlietu sistēmu no tā stāvokļa, kādā tā atradās, vērst uz labu - atjaunot darbinieku motivāciju strādāt un vispār sistēmas prestižu kopumā.
Nejautāšu, kas šobrīd ir galvenās galvassāpes, tāpat skaidrs - radari. Pirmām kārtām jūsu politiskais uzstādījums - vai gribat, lai radari paliek uz ielām vai lai atgriežas ceļu policisti?
Politiskais uzstādījums ir - radariem ir jābūt. Tā tomēr ir tehnoloģiju attīstība, un, ņemot vērā, ka šis projekts vispār tika sākts, policija arī ir pārorientējusi savu darbu, pārdalījusi resursus… un tā tomēr ir visu lielāko Eiropas valstu pieredze, ka tie radari ir.
Kāda ir jūsu prioritāte - lauzt līgumu vai tomēr kaut kā panākt, ka tas tiek izpildīts? Jo sākt jaunu iepirkuma procedūru - tas var prasīt daudz laika.
Tieši tā, ja ņemam vērā, ka šis iepirkuma process ilga pusotru gadu un pirmie radari parādījās gandrīz pēc divu gadu ilga procesa… Tas nozīmē - ja visu sākam pa jaunu, mēs tikpat ilgi varam palikt bez radariem. Tāpēc uzstādījums ir pēc iespējas nodrošināt nepārtrauktību. Bet jāatzīst, ka šobrīd tie argumenti, kādus izvirzīja Vitronic Baltica, - nu mēs neredzam, kā viņi līgumu var izpildīt. Tāpēc policija ir paziņojusi par līguma laušanu. Un šis termiņš ir divdesmit astotais septembris.
Tad līdz tam laikam vēl kas var notikt, kas situāciju mainīs?
Protams, tāpēc mēs gājām uz Ministru kabinetu - ja mēs laužam līgumu, tomēr gribam nodrošināt radaru darbības nepārtrauktību, ir vajadzīgs Kabineta mandāts par iepirkumu. Kas, protams, vairs nav Valsts policijas kompetence, tās kompetence ir tikai lauzt šo līgumu. Ministru kabinetā piedalījās Vācijas pārstāvis, un viņš mutiski solīja iesniegt priekšlikumus, kā šo jautājumu varētu noregulēt.
Vai risinājums ir līguma laušana vai tomēr radaru nopirkšana no Vācijas Vitronic?
Nu tas ir viens no scenārijiem, bet mans uzstādījums ir tāds, ka valstij nebūtu jāsedz visi iespējamie zaudējumi… Šajā gadījumā mēs runātu tikai par aktīvu iegādi. Un pašlaik vērtējam, cik tas varētu maksāt un vai tas ir iespējams, gan tehniskā, gan finansiālā puse. Bēdīgākais scenārijs tomēr būtu, ja septembra beigās šī radaru darbība tiktu pārtraukta.
Cik lielā mērā jūsu darbību visā šajā jautājumā ir ietekmējis publikas spiediens - ir taču skaidrs, ka cilvēkiem nepatīk radari?
Nē, es uzskatu, ka mūsu pašreizējo virzību šāds spiediens nav ietekmējis. Ir politiskie lozungi, ir mediju atspoguļojums, un ir līgums. Tā kā es to saņēmu mantojumā, man no tā nosacījumiem jāvadās. Un, protams, viens jautājums ir, ka radari vienkārši nepatīk, bet otrs - kurš tad pelna, un kāpēc privātais. Bet tā tas toreiz tika pieņemts.
Kāda kopumā pašlaik ir noziedzības situācija Latvijā?
Nu kopumā, ja skatāmies pagājušo gadu un šo gadu, noziedzības līmenis nemainās. Kā negatīva tendence jāatzīmē tas, ka pieaugušas ir sadzīves slepkavības. Bet tas ir lielā mērā saistīts ar sociālo situāciju. Pozitīvi ir tas, ka ir mazinājušās laupīšanas, ir mazinājušies šaujamieroču lietojamības gadījumi. Lielāko sadaļu tomēr sastāda sīkās zādzības.
Kā jūs atbildētu uz jautājumu - vai Latvijā ir organizētā noziedzība?
(Smejas.) Jā, nu šis jautājums jau ir ticis visādi apspēlēts. Es teiktu tā - Latvijā ir atsevišķas organizētas noziedzīgas grupas. Mūsu ģeogrāfiskais stāvoklis ir ļoti pateicīgs kaimiņu noziedzīgo grupu interesēm, izmantojot Latviju kā tranzītvalsti narkotikām, kontrabandai, un ir vietējās grupas, kas viņiem palīdz.
Tātad tādas mafijas klasiskā izpratnē.
Nē, nē, tādu manā izpratnē Latvijā nav.
Viens no organizētās noziedzības rūpaliem parasti ir arī prostitūcija. Kā jums patīk idejas par šī pakalpojuma pircēju sodīšanu?
Mūsu nostāja ir tāda, ka argumenti ir nepietiekami, lai mēs sodītu šī pakalpojuma pircējus, jo Iekšlietu ministrija uzskata, ka tādā gadījumā viss aizies pagrīdē un vardarbība šajā sfērā var tikai pieaugt. Bet principā es neesmu pret stingrākiem ierobežojumiem, jo nekāds labais rūpals tas nav.
Kāda šobrīd ir situācija ar tā saukto legālo narkotiku jautājumu?
Jā, nu šīs sintētiskās narkotikas ieņem aizvien lielāku narkotiku tirgus daļu. Bet mēs esam spēruši noteiktus soļus, trīsdesmit trīs jaunas vielas ir iekļautas aizliegto vielu sarakstā. Tāpat esam saņēmuši pusmiljonu lielu finansējumu un esam iegādājušies jaunus gāzes analizatorus, kas nepieciešami šo vielu identificēšanai, kā arī nepieciešamos reaģentus.
Kas notiek ar to ģenerisko formulu - tā ir izveidota, apstiprināta?
Pie tās formulas strādāja zinātnieki pēc brīvprātības principiem, ideja šai formulai ir skaidra - ja kāda no tās komponentēm ir vielā, tad tā ir narkotiska viela. Bet, manuprāt, viens no efektīviem mehānismiem būtu iepriekšējais aizliegums.
Pagaidu aizliegums?
Jā, pagaidu aizliegums, kad šīs vielas nav apritē, kamēr netiek pierādīts, ka tās ir nekaitīgas. Pagaidām pierādīšanas pienākums gulstas uz valsti, kas ir komplicēts. Kāpēc nepārlikt šo nekaitīguma pierādīšanas smagumu uz tirgotāju?
Eiropas Komisija arī pie tā strādā, bet tur rezultāts gaidāms uz 2014. gadu, un mēs tik ilgi nevaram gaidīt. Darām, ko varam paši… un jāsaka, kaut vai salīdzinot ar Somiju, kur ir bijuši vairāki desmiti nāves gadījumu, mums šobrīd Latvijā ir aizdomas tikai par vienu gadījumu šādu vielu lietošanai ar traģiskām beigām.
Jūs esat izteicies par nepieciešamību reformēt iekšējās drošības biroju, starp citu, šajā sakarā piesaucot arī bēdīgi slaveno Tukuma policijas iecirkni. Kas tā par reformu?
Nu, protams, tas nav saistīts tikai ar Tukuma policijas iecirkni, tas saistīts ar vairākiem gadījumiem. Arī ar to, ka mums jau ir bijuši negatīvi Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi par nekvalitatīvu izmeklēšanu. Bet galvenais, es uzskatu, ka ir jāizvairās no situācijas, ka iestāde pati sevi izmeklē un pati sevi soda. Šajā gadījumā es gribu, lai tā būtu neatkarīga iestāde, kas atrastos Iekšlietu ministrijas pārraudzībā, nevis Valsts policijā, kā tas ir tagad. Jo pašreiz jau nav tikai koruptīvie riski, bet vienkārši ir apdraudēta objektivitāte, jo policisti cits citu pazīst un tad ir grūti saukt pie atbildības savu kolēģi. Tagad šis jautājums ir saskaņošanas gaiteņos, jo tas tomēr ir saistīts ar papildu finansējumu. Bet es uzskatu, ka tas ir jāizdara, jo šīs iestādes uzdevums ir ne tika sodīt, bet arī veikt preventīvu analīzi. Lai šos riskus novērstu. Pašlaik es nekādas lielas iniciatīvas šajos jautājumos nemanu.
Runājot par policiju un pašvaldību policiju. Ir bijuši ministri, kas uzskatījuši, ka policijas spēkus vajadzētu apvienot.
Nu būsim reālisti - ja mēs likvidēsim pašvaldību policiju, tas nenozīmē, ka Valsts policija dabūs papildu līdzekļus. Tāpēc tā, kā ir tagad, - to es uzskatu par pareizu risinājumu. Tā pati Rīgas pašvaldības policija ir skaitliski liela, labi ekipēta un dod būtisku ieguldījumu noziedzības apkarošanā. Tajā pašā laikā esmu runājis ar pašvaldības vadītājiem, kuri negrib dibināt pašvaldību policiju, bet būtu gatavi sniegt atbalstu Valsts policijai. Savā laikā šī iespēja tika aizliegta, bet, manuprāt, pie tā vajadzētu atgriezties.
Publiskajā telpā ir izskanējuši pārmetumi par to, ka Drošības policija nav pietiekami darījusi, lai novērstu valodu referendumu un tagad briestošo pilsonības referendumu. Vai piekrītiet šiem pārmetumiem?
Nu es šādus pārmetumus komentētu kā pilnīgi nepamatotus, jo Drošības policija ir valsts drošības iestāde, kurai jādarbojas noteiktā tiesiskā ietvarā. Mēs tomēr esam aizgājuši no tiem laikiem, kad VDK bija iestāde, kas visu novērsa un risināja politiskos jautājumus. Es pilnīgi noteikti varu pateikt, ka pašlaik tas tā nenotiek. Es uzskatu, ka šie referenduma jautājumi ir Saeimas lauciņā un diemžēl līdz pat šim brīdim politiķi nav spējuši vienoties par to, kādai īsti jābūt regulācijai šai referenduma jautājumā.
Un, es domāju, tā nav Drošības policijas problēma. Tā ir pašreizējā Latvijas politiskā situācija. Manuprāt, iepriekšējā integrācijas politika ir bijusi tāda, kāda nu tā ir bijusi. Un mēs redzam rezultātu, ka sabiedrība ir radikalizējusies… un veidojas šādas aktivitātes. Kas būtu Drošības policijai jādara - nepieļaut vardarbību, prognozēt antikonstitucionālas darbības.
Jūs pārstāvat Reformu partiju, un tās ministri ir slaveni ar to, ka nāk klajā ar dažādiem, dažkārt pretrunīgi vērtētiem, reformu projektiem savā atbildības sfērā. Kas ir tā jūsu galvenā reforma?
Nu… sāksim ar to, ka es varbūt redzēju, ka šī sistēma kā tāda nebija uzreiz jāreformē. Bet svarīgākais bija, lai šī sistēma atgūtu motivāciju strādāt. Drošību par sevi. Šis jau no 2007. gada sāktais pastāvīgais lineārais finansējuma samazinājums ir novedis pie tā, ka kadru mainība policijā bija tuvu kritiskajai. Tāpēc arī esmu jau teicis, kaut gan mēs esam Reformu partija, es nebūt nenāku te, lai kaut ko lauztu un neapdomīgi reformētu. Tāpēc svarīgākais ir un paliek - atjaunot normālu motivāciju sistēmā strādāt. Mēs esam sākuši Valsts policijas attīstības koncepcijas izstrādi. Ko tas nozīmē? Pirmkārt, definēt, kas policijai jādara. Kādām spējām jāpiemīt policijai.
Jūs gribat teikt, ka līdz šim tas nebija definēts?
Nu precīzi nav definēts… vai sargāt ēkas ir policijas uzdevums, vai konvojs ir policijas uzdevums, vai nepārklājas funkcijas ar pašvaldības policiju kaut kādu pašvaldības saistošo noteikumu ievērošanas nodrošinājumā... un līdzīgi jautājumi. Un pretī šīm funkcijām, ko tad definēsim, ir jābūt atbilstošam valsts finansējumam. Kas motivē šo pienākumu pildīt. Piemēram, pašlaik tiesnesim jau no pirmās dienas alga ir 1200 latu, prokuroram - 900 latu, bet policijas inspektoram - 380 latu. Kaut gan tie visi ir nepieciešami posmi, kas iekļaujas vienā kriminālprocesā.
Es vispār ar šo apstiprināto koncepciju gribēt radīt tādu drošības sajūtu sistēmā. Jo, ko es dzirdu, - katrs jauns ministrs tiek gaidīts ar bažām, kādas jaunas apdomīgas vai neapdomīgas reformas viņš atkal sastrādās. Baidās no nepārdomātām reformām.