Interneta vietnē bookforum.com šonedēļ parādījās plašs materiāls par t. s. bestselleru fenomenu Rietumu grāmatu biznesā XX-XXI gadsimtā. Secinājums: pirktāko autoru un darbu saraksts gandrīz nekad nav sakritis ar kritiķu un pašas literātu cunftes atzītāko grāmatu kopumu. Līdzīgi varētu būt ar preses sniegumu. Viena lieta, ko patērē konkrētai tematikai (piemēram, politiskajiem jautājumiem) aktīvi sekojošā sabiedrības daļa, cita - ko no preses sagaida sabiedrībā kopumā. Un ir iespējama situācija, ka konkrētais žurnālists vai medijs kopumā pietiekami kvalitatīvi un godprātīgi strādā savai nišai - nelaimes sākas, kad vai nu priekšniecība/īpašnieki izlemj, ka šī niša ir neperspektīva, vai kad nišas profesionālis sāk uzskatīt, ka panākumi konkrētajā segmentā dod tiesības lemt arī par visu produktu spektru. Grūti iedomāties, ka, piemēram, Nobela prēmijas laureāte literatūrā Elfrīda Jelineka sāktu komentēt autožurnālu kvalitāti. Un otrādi. Nevajag pat tik ekstrēmus piemērus, pietiek pavērties, cik atšķirīgi (par laimi) ir rakstnieki vienā Nobela saņēmēju kategorijā. Diez vai Jelineka mācīs, kā pareizi rakstīt Pinteram... Un pat starp cilvēkiem, kuri aizraujas ar t. s. nopietno literatūru, vieniem Jelineka patiks, citi nesapratīs, par ko viņai Nobelu iedevuši...
Turpinot salīdzinājumu ar literatūru, var jau prasīt, lai sabiedriskās televīzijas vadība formulē, kas ir «īsta literatūra», lai apstiprina kvalitatīvas literatūras rakstīšanas principus, bet diez vai tas ir iespējams.