«Izlase ir ļoti daudz ieguvusi ar Evara atgriešanos komandā. Tas jūtams gan laukumā, kur stabilizē spēli aizsardzībā, gan ārpus tā, kur viņš pēc sava rakstura ir līderis,» izlases galvenais treneris Valdis Labanovskis izceļ Klešnika lomu komandas spēlē. Vienpadsmito sezonu bundeslīgā sākušais handbolists nenoliedz, ka šajos gados jau ir krietni pārvācojies, taču viņš ir gatavs atsaukties valstsvienības aicinājumam tik ilgi, kamēr pats spēlēs augstākajā līmenī.
Iepriekš teici, ka biji pārsteigts par lielo pārsvaru kvalifikācijas pirmajā spēlē Portugālē.
Gaidījām, godīgi sakot, lielāku cīņu. Varbūt mēs esam kļuvuši labāki? Tā gan nav labi teikt, uzcelt savu latiņu pašiem par augstu. Darījām visu, lai uzvarētu. Tā tas rezultāts auga un auga.
Kāds noskaņojums pirms kvalifikācijas cikla sākuma bija spēlētāju vidū?
Kā jau pirms katra jauna sākuma, pirms pirmās spēles visi ir noskaņojušies parādīt, kura būs mūsu vieta grupā. Komandā vēl ir daudz jaunu, cīņasspara pilnu spēlētāju. Veiksmīgi esam izturējuši paaudžu maiņu. Cenšamies iet un cīnīties katrā spēlē, redzēsim, kas no tā beigās iznāks.
Pats valstsvienībā pirms gada atgriezies pēc ilga pārtraukuma. Kāda bija sajūta faktiski jaunā kolektīvā?
Ja pats par sevi, tad agrāk noteikti guvu vairāk vārtu (smejas). Pēc pleca traumas esmu atgriezies ar citiem uzdevumiem, taču esmu priecīgs par katru savu pienākumu izlasē. To, ka nevaru tik daudz nospēlēt uzbrukumā, tik ļoti nejūt, jo manā pozīcijā ir ļoti labs spēlētājs [Dainis Krištopāns].
Cik daudz mainījusies izlase salīdzinājumā ar laiku pirms pauzes?
No spēlētājiem toreiz komandā jau bija Ingars [Dude], arī Aivis [Jurdžs] tik tikko bija ienācis komandā. Kad pēc pārtraukuma atgriezos, biju starp pavisam svešiem spēlētājiem. Uzņēma mani ļoti labi. Visi ir jauni spēlētāji, kuri savā starpā labi saprotas. Komandā nav zvaigžņu, lai gan netrūkst labu handbolistu, kuri spēlē labā līmenī. Arī viņi pēc uzvedības ir pavisam vienkārši cilvēki.
Kam jānotiek, lai valstsvienība spētu tikt uz finālturnīru?
Jāaug no spēles uz spēli. Vajadzīgs arī mazdrusciņ veiksmes, un tad jau varam pacīnīties par finālturnīru. Agrāk veiksmes vajadzēja daudz vairāk. Šobrīd mums tiešām ir ļoti laba komanda. Tikšana uz finālturnīru būtu liels grūdiens gan spēlētāju, gan visa Latvijas handbola attīstībā. Kādu brīdi jau likās pavisam bēdīgi mūsu handbolā, bet pēdējā laikā šķiet, ka atkal nedaudz kāpjam augšup.
Kā nopelns tas ir?
Federācija pēdējos gados ir krietni sasparojusies. Ir notikušas dažas pārmaiņas pareizā virzienā, un, kas nav mazsvarīgi, arī valstsvienībai izdevies gūt pietiekami labus panākumus.
Vai tas, ka šosezon Vācijas pirmajā bundeslīgā pirmo reizi ir trīs latvieši, nozīmē izlases līmeņa celšanos?
Noteikti. Tas, ka spēlējam augstākā līmenī klubos, palīdz arī izlasei. Agrāk, kad Vācijā biju viens latvietis, nereti prasīja: kur tad pārējie? Šobrīd arī tie, kas spēlēja zemākās līgās, tikuši augstāk, tāpēc arī ar Latvijas izlasi vairāk rēķinās, jo redz, kādus klubus pārstāvam.
Vai tas liek arī Vācijas klubiem vairāk apzināt Latvijā spēlējošos handbolistus?
Skatījušies jau ir vienmēr, kopš sevi Vācijā pierādīja Edgars Švanks. Šobrīd tie handbolisti, kuri grib kaut ko sasniegt, raujas uz ārzemēm, jo šeit, Latvijā, ir grūti attīstīties. Vairs nav neviena profesionāla kluba, kāds agrāk bija Andra Gulbja vadītais ASK. Tur varējām vismaz dzīvot, mācīties, kaut ko nopelnīt. Šobrīd Latvijā handbolisti ir spiesti paralēli arī strādāt, lai nopelnītu iztiku. Vācijā, pat spēlējot zemākās līgās, ir iespējams iztikt tikai ar handbolu.
Pats drīz pēc aizbraukšanas uz Vāciju intervijā Dienai sacīji, ka tavs mērķis ir izcīnīt kādu lielu, nozīmīgu medaļu!
Jā, turklāt, šķiet, tieši tajā gadā arī ar Esenes komandu izcīnījām EHF kausu (smejas). Tas neapšaubāmi ir lielākais panākums manā līdzšinējā karjerā. Šis kauss ir otrais nozīmīgākais Eiropas handbolā pēc Čempionu līgas.
Vai pēc tam izvirzīji sev kādu jaunu mērķi?
Pēc tam viss notika ļoti ātri. Klubs pēc gūtā panākuma bankrotēja, tika aizsviests uz trešo spēcīgāko Vācijas līgu. Tajā brīdī par tik augstiem mērķiem vairs nebija jēgas sapņot. Centāmies sākt no jauna, tikt atpakaļ pirmajā bundeslīgā, kas galu galā arī izdevās.
Vai pēc tik veiksmīgas sezonas nebija iespēju palikt pirmajā bundeslīgā, pāriet uz citu komandu?
Toreiz tas notika pirms paša sezonas sākuma, tāpēc bija ļoti grūti mainīt klubu. Visi jau sastāvu bija nokomplektējuši. Palikām vairāki spēlētāji. Es pats vēl biju jauns un cerēju, ka man vēl pietiks laika, lai sevi pierādītu augstākajā līmenī. Uzreiz tikām uz otro bundeslīgu, tad uz pirmo.
Un tad nāca nākamais pavērsiens karjerā - trauma?
Jā. Tas gads bija veiksmīgs, pat ļoti veiksmīgs. Bija sajūta, ka varu sākt riktīgi spēlēt, bija arī ļoti labi piedāvājumi, taču vienā no treniņiem izkrita plecs. Bija sarautas visas saites, plecs tika izrauts no vietas. Tā ir visai tipiska handbola trauma, viss bija sadragāts. Tas notika vienkāršā aizsardzības situācijā.
Cik ilgu laiku iznāca izlaist?
Gadu nespēlēju vispār, nedaudz trenējos. Tad pusgadu it kā mēģināju atsākt spēlēt, bet atkal tajā pašā plecā saplēsu saites. Kopumā trīs reizes to plecu operēja. Principā bija vajadzīgi trīs gadi, lai varētu atsākt normāli spēlēt. Esenes klubs pauzēja, mani paņēma Mindene, kas cerēja, ka būšu ticis ar visu galā, taču īsti vēl nebiju gatavs. Tā viņi ar mani un es ar viņiem cīnījāmies. Tas arī bija tas brīdis, kad sāku spēlēt ar lielu uzsvaru uz aizsardzību, koncentrējos tieši uz to, jo tā bija mana vienīgā iespēja palikt tajā līmenī. Uzbrukumā nebiju pietiekami spēcīgs.
Ar aizsardzību nopelnīji arī jauno līgumu ar Veclāras klubu?
Jā. Tas ir vidusmēra klubs, ar kuru galvenais uzdevums ir nosargāt vietu augstākajā līgā. Starpsezonā klubam ievērojami mainījās sastāvs, aizgāja deviņi spēlētāji. Tāpēc arī sezonas sākumā dažās spēlēs aizķērāmies, zaudējām pāris punktu. Šobrīd koncentrējamies arī uz to, lai iegūtu Vācijas kausu, kas arī man ir tāds lielākais izaicinājums. Treneris saka, ka ar manu sniegumu ir apmierināts. Vienmēr stāvu aizsardzībā un dažkārt arī dodu atpūtu otram savas pozīcijas spēlētājam uzbrukumā.
Iepriekš gan pavīdēja runas, ka neesi drošs par karjeras turpināšanu..
Jā, patiesībā jau domāju par karjeras beigšanu. Tik vien kā mājās nedaudz uzturēju formu ar cerību, ka kādā klubā kāds spēlētājs «plīsīs» un par mani atcerēsies. Arī izlases vadībai pateicu, ka beidzu spēlēt, tāpēc vairs nepalīdzēšu, bet, ja tikšu pie līguma bundeslīgā, tad spēlēšu arī izlasē. Līguma piedāvājums bija visai negaidīts. Atceros, ka tā bija svētdiena, agrs rīts. Man zvanīja aģents un teica: nu, braucam! Tā arī aizbraucu. Par nākotni pagaidām ir grūti runāt. Pēdējās četras sezonas man līgums bijis vien no gada uz gadu bez ilgtermiņa saistībām. Ja būs iespēja, vēl spēlēšu. Handbolam jau vēl neesmu nemaz tik vecs. Augstā līmenī var spēlēt arī trīsdesmit piecu, trīsdesmit sešu gadu vecumā.
Apsvērsi tikai piedāvājumus Vācijā vai arī esi gatavs spēlēt citur?
Tikai Vācijā. Esmu jau diezgan pārvācojies. Draugi mani par to ķircina. Man vienmēr jābūt kārtībai. Svarīgi, kur ko var, ko nevar. Ordnungs, kā saka vācieši. Arī pēc spēlētāja karjeras beigām palikšu Vācijā. Bērns tur jau sācis iet otrajā klasē, viņu uz Latviju atvilkt diezin vai ir iespējams. Principā tobrīd, kad viņš sāka iet skolā Mindenē, ar ģimeni sapratām, ka Vācijā arī paliksim uz dzīvi. Protams, viss var gadīties, taču plānojam palikt tur.
Ja jau apsvēri iespēju karjeru beigt, bija arī varianti par tālāko ceļu?
Pēdējos četrus gadus biju nospēlējis Mindenē, kur man ir nodibinātas ļoti labas attiecības ar kluba sponsoriem un vadību. Viņi cenšas mani integrēt kluba sistēmā. Šajā klubā jau esmu kļuvis par personību, kuru var identificēt ar komandu. Bija pāris profesiju variantu, kur pēc dažiem studiju gadiem varēju sākt strādāt.
Trenera darbs nevilina?
Nē, to gan es nevēlos. Es gribu piektdienā atnākt mājās pēc darba. Līdz šim man gandrīz nekad nav bijis brīvu nedēļas nogaļu, divu brīvu dienu, kurās būt kopā tikai ar ģimeni.