Tad nu mēs visi zinām, kā pa dzīvi sāka burzīties lielākā daļa godprātīgi mūžu nostrādājušie un regulāri nodokļus katru mēnesi maksājušie. Viņi nevar iegādāties ne grāmatas, ne pasūtīt laikrakstus un žurnālus, ne apmeklēt teātrus un koncertus, kas kultūras cilvēkam ir pati nepieciešamākā garīgā maize! To valstsvīri neņem galvā.
Atņēma ietaupījumus
Vēl mēs visi zinām, ka pēc Otrā pasaules kara jaunietēm nebija iespējams nodibināt ģimeni. Tā bija pēckara traģēdija. Labi, ka varēja mācīties, iegūt izglītību un strādāt.
Apzinoties stāvokli, sievietes centās labākas vecumdienas nodrošināt, iekrājot naudu krājkasē. Taču pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas pašmāju bāleliņi, tikuši pie valsts stūres [..], atņēma gan pensiju (atvēlot 15 (!) latu pensijas pabalstu mēnesī), gan, ignorējot cilvēcisko faktoru, atņēma arī vecumdienu ietaupījumus krājkasē (darba mūža iekrājuma katrus 200 rubļus apmainīja pret vienu (!) latu), telepārraidē piepūšot pilnas ausis, ka nauda vajadzīga valsts ekonomikas sakārtošanai.
Kādēļ neaizņēmās, lai labākos laikos devējiem atdotu? Patiesībā, kā vēlāk izrādījās, nauda tika tērēta ne jau valsts ekonomikas glābšanai. Tika ēsts, dzerts un ballēts uz nebēdu! Tā arī valsts tika notrallināta līdz bankrotam.
Iekapsulējušies kaktiņā
Nu gan Latvijas Bankas eksprezidents Einars Repšes kungs pensionāriem nodarīto pārestību atzīst par kļūdu, ko jebkura valdība arī šobrīd varētu labot, ja būtu politiska griba, - visi saraksti esot saglabājušies (Kā repšus nozaga, Diena, žurnāls Sestdiena, 18.-24. maijs, 2012). Tas patiešām būtu teicams valdības žests: pašam ar savu galvu un rokām godīgi nopelnīto naudu saņemt atpakaļ!
Diemžēl parlaments un valdība neieklausās. Tā arī joprojām grūti klājas pensionāriem vieniniekiem. Visus brīvvalsts gadus viņi kaut kā ķepurojušies zem iztikas minimuma, iekapsulējušies katrs savā kaktiņā kā, piemēram, rakstošo un radošo organizāciju vecbiedri, zaudēdami saikni ar domubiedriem un ārpasauli. Viņi jūtas aizmirsti, jo arvien retāk tiek rīkoti saieti, pārtrūkst arī telefonsakari, kas vienmēr bijuši kā atgādinājums, ka neesi aizmirsts.
Tad arī notiek kā ar erudīto padomju laikā vajāto žurnālistu pensionāru Kārli Reimani, kad par viņa likteni tika uzzināts tikai pēc nekrologa izlasīšanas presē! Tad arī notiek kā ar pasaules slavu ieguvušo baletdejotāju pensionāri Veltu Vilciņu, kura sasirgusi, slimnīcā neviena nepazīta, arī nomira tā, nezin no kā!
Protams, pleca sajūta ir visai nozīmīga. Tā palīdz dzīvot. Bet īgni, dusmīgi, nesavaldīgi veci cilvēki nepatīk nevienam.
Ir jābūt robežai
Tālrādē noskatījos pensionāru akciju, kas septembrī notika Rīgā, Strēlnieku laukumā. Tas bija neglīts, satracināts pūlis, kas ļaunumā sašķobītām grimasēm metās virsū labklājības ministrei Ilzei Viņķeles kundzei un sāka viņu lamāt neķītriem vārdiem. Kauns, drausmīgs kauns sametas par prasto, nekulturālo pensionāru uzvedību! Ir jābūt kādai robežai, ko nedrīkst pārkāpt! Pietāte ministrei bija jāparāda kaut vai par to vien, ka viņa pie pensionāriem aizgāja. Ar labestību. Pensionāru prasības Latvijas Pensionāru federācijas vadītājam Andrim Siliņa kungam vajadzēja regulēt. Lai rastu sapratni, jābūt abpusējām sarunām. Tagad tāda neglīta, ļoti neglīta bļaustīšanās vien sanāca.
Pēc redzētā ilgi nevarēju atgūties. Par laimi, atcerējos reiz uz ielas divus jauniešus pieejam, nevis paejam garām večiņai, kas varbūt vēstures griežos kādai ellei cauri gājusi, bet nu nevarībā, atspiedusies pret spieķīti, sēdēja uz nama kāpnītēm. Jaunieši steidzās, bet apstājās un apjautājās. Tas liecināja par jauno cilvēku intelektu, sirds dāsnumu. Un mūsu vidū arī ir tādi cilvēki - gaišu domu nesēji un labu darbu darītāji. Reizēm pat grūti saprast, kā viņi spēj visur pabūt, visu izdarīt, visus atcerēties un, ja vajadzīgs, iet un palīdzēt arī vecajiem cilvēkiem. Viņiem tad arī par prasmi cilvēkā saskatīt cilvēku - sirsnīgs paldies!
*Pensionēta žurnāliste