Meitene drīz vien atgriežas kopā ar palātas biedreni, abām rokās spēļlietas - tīģeris un lelle. Natālijai rokās uzradusies spēļu bite, un drīz visas trīs rotaļlietas atdzīvojas. Spēļu vieta ir Bērnu klīniskās universitātes (BKUS) slimnīcas 6.nodaļas spēļistaba, turpat blakus aizrautīgi ar citu brīvprātīgo jaunieti bērni spēlē ričuraču. Spēļistabā no palātām iebirst arī citi bērni.
Šis radošo darbnīcu projekts starp BKUS un Latvijas Sarkano Krustu sākās jau pērnā gada maija beigās, tajā jaunieši ar spēlēm, sarunām, rotaļām, zīmēšanu palīdz bērniem pilnvērtīgi pavadīt brīvo laiku slimnīcā. Jaunieši, kopskaitā 29, projektā ir dažāda vecuma, jaunākajai ir 16, vecākajam - pāri 30 gadiem, stāsta LSK Jaunatnes padomes priekšsēdētāja Evita Fridrihsone. Arī viņu profesijas ir visdažādākās - te ir skolotāji, fiziķi, grāmatveži, topošie mediķi un vidusskolēni. Slimnīcas darbinieki pamanījuši - kad pie mazajiem pacientiem nāk spēļu spēlētāji, bērni par savām kaitēm piemirst.
Āfrikas misijas vietā
LSK jaunatnes brīvprātīgie pie bērniem dodas četrreiz nedēļā pievakarē. Otrdienās, trešdienās viņi ir BKUS Vienības gatvē, pirmdienās, ceturtdienās - Gaiļezerā. Ar bērniem viņi spēlē cirku, monopolu, ričuraču, Alias, mēmo šovu, arī citas spēles. Pārsvarā spēļu biedri ir neiroloģijas un gastroenteroloģijas pacienti vecumā no diviem līdz 18 gadiem. «Tā ir bērniem nozīmīga brīvā laika jēdzīga aizpildīšana. Pieaugušajiem ir citādi - viņi saprot, ka ir slimnīcā, un paņem grāmatu. Bērni ne vienmēr tā spēj saprast, viņi mēdz būt nervozi, nomākti, hiperaktīvi, ir bijusi operācija, sāpes. Šādi bērnam ir iespēja aizmirst problēmu,» saka Indra Veismane, BKUS Pedagoģijas dienesta vadītāja.
Edgars (24) brīvprātīgo kustībā iesaistījies pirms divām nedēļām: «Meklēju iespēju kaut ko brīvprātīgi izdarīt. Ierakstīju gūglē «brīvprātīgais». Uzgāju tur šīs radošās darbnīcas.» Iepriekš viņš pat apcerējis braukšanu misijā uz Āfriku, taču tad attapies - kāpēc jābrauc projām, ja tepat cilvēkiem ir nepieciešama palīdzība. Iepriekšējā reizē ar bērniem viņš spēlējis spēli Alias, mazajiem pacientiem zaudējis. «Tad viņi man lika dejot,» Edgars atceras.
Natālija Gaidarova (33), kura strādā finanšu jomā, projektā jau ir no paša sākuma. Ne vienmēr bērni jau sākumā esot atsaucīgi. «Aicinām zīmēt, un atnāk negatīvi noskaņoti bērni. Sākumā viņi pat zīmē monstrus! Mēs mēģinām viņus no tā novērst, un beigās jau viņi zīmē eņģeļus,» viņa atceras. Brīvprātīgajiem mazie pacienti arī dažkārt sūdzas - vecāki nenāk tik bieži, cik gribētos. «Jā, saka - pie manis šodien nebija. Vai arī visu laiku skatās pulkstenī - nezin, vai šodien atnāks,» saka Līva, kura jau ilgi darbojas šajā kustībā. Lielākais kompliments viņai ir, ja bērns jautā: «Kad tu atkal nāksi?»
Jāvēršas plašumā
N.Ritcelai atmiņā ir kāds slimnīcā iepriekšējā nedēļā sastapts astoņgadīgs puisēns ar garīgās attīstības traucējumiem. «Es domāju, viņš ļoti maz ko saprata no tā, kas notiek apkārt, bet viņš gribēja staigāt pa gaiteni. Mēs staigājām turp atpakaļ, turp atpakaļ, un viņš griezās atpakaļ, kad viņam patika,» viņa atceras.
Natālija tikai nesen sev definējusi, kāpēc viņa darbojas šajā projektā. Tas esot viņas veids, kā noticēt, ka brīnumi notiek. «Kad bērni saprot: vienkārši cilvēki, kuriem gar tevi pilnīgi nav nekādas daļas, atnāk pie tevis un velta savu laiku, bērni notic tam brīnumam. Un to var redzēt viņu sejās. Tad arī es redzu - jā, brīnumi notiek,» viņa atzīst.
«Domāju, ka šī kustība ir ļoti svarīga sabiedrības veselībai. Nesaku, ka šis ir atrisinājums visām problēmām, tas ir kā grāmatas pirmais vāks. Pacientu kopā ir ap 600, 700, pie kuriem aiziet. Ja šī kustība vēl vērstos plašumā, tad būtu pavisam labi,» apgalvo I.Veismane. E.Fridrihsone aicina iesaistīties arī citus jauniešus vecumā no 16 gadiem, jaunākiem nepieciešama vecāku atļauja. Protams, brīvprātīgajiem jauniešiem par pavadīto laiku BKUS ar bērniem nemaksā, vienīgais bonuss ir no Bērnu slimnīcas fonda - e-taloni ceļam turp un atpakaļ.