Ekonomikas ministres izteikums intervijā LTV šonedēļ, ka nekas traks nebūtu noticis, ja Latvija savulaik nebūtu ieviesusi eiro, izraisījis gan publisku «kategoriski nepiekrītu» no viņas kolēģa, finanšu ministra puses, gan zināmu viļņošanas sociālajos tīklos. Svaru šim apgalvojumam piešķir tas, ka runa ir tieši par Danu Reiznieci-Ozolu, t. i., par ekonomiku atbildošu amatpersonu (nevis, piemēram, kādu Saeimas deputātu vai citu nozari uzraugošu ministru). Tieši ņemot vērā, ka Reizniece-Ozola ir viena no spējīgākajiem šīs valdības locekļiem, izteikums ir iztirzāšanas vērts, nevis ignorējams, vairoties «celt vētru ūdens glāzē».
Neesmu tik apskaities kā ministres tēzes komentētāju vairums - kaut tāpēc, ka nebija jau tā, ka viņa nesaprot eiro ieviešanas ieguvumus. Skeptiski vērtēt ieguvumus un tādus noliegt vispār nav gluži viens un tas pats. Tomēr esmu nepatīkami pārsteigts, jo, pat mēģinot iedomāties, ko ministre vēlējās paust, vieglāk nekļūst.
Proti, pieļauju, ka Reizniece-Ozola vēlējās atgādināt, ka Polija eiro neieviesa, kas šai valstij ilgākā periodā nav traucējis itin veiksmīgi attīstīties ekonomiski un joprojām būt dūšīgai NATO dalībvalstij. Tam var piekrist, tomēr Polijas tirgus mērogs un potenciāls (gan no iekšējā patēriņa, gan investīciju pievilcīguma ziņā) ir nesalīdzināms ar Latvijas. Ko var atļauties poļi, nevaram atļauties mēs. Turklāt vēl pirms gada, diviem populārā mantra par Polijas «veiksmes stāstu» (viņi prasmīgi izmantojot neatkarību monetārajā un budžeta politikā savas ekonomikas stimulēšanai) nu jau ir mazliet apsūbējis - ir bijušas valūtu svārstību izraisītas problēmas kredītu tirgū utt. Attiecīgi minēt Poliju kā piemēru tam, cik labāks būtu Latvijas ekonomiskais stāvoklis, ja mēs būtu atlikuši pievienošanos eiro klubam, nav vairs aktuāli.
Tas viss ekonomikas ministrei būtu jāzina. Pat ja viņa personīgi Krieviju uztver relaksētāk, viņai vajadzētu apzināties arī to, ka nelielu valūtu sašūpot objektīvi ir vieglāk. Īsi sakot, pēc dzirdētā negrasos aizdomīgi skatīties uz šo kundzi kā slēpto Kremļa ietekmes aģentu, man vairāk rada pārdomas viņas izpratne par ekonomikas procesiem. Nav problēma, ja Reizniece-Ozola vairāk pieslejas kreisajai Keinsa, nevis labējai Frīdmana izpratnei par valsts lomu ekonomikā (skat. viņas interviju Dienai īsi pirms stāšanās amatā) - tā ir normāla, profesionāla viedokļu dažādība un strīds. Runa ir par Latvijas ekonomikas specifikas izpratni.
Vēl gan ir versija, ka ministre vienkārši stūrgalvīgi aizstāvēja savu kādreizējo pozīciju, lai tikai intervētājam nepaliktu «pēdējais vārds». Arī nav koši.