Vispirms jāuzsver, ka tālākajā tekstā aplūkojamās tēmas kontekstā nevienu no viedokļiem nav lietderīgi apzīmēt kā «pareizu» vai «nepareizu», jo runa būs par lēmumu pieņemšanas procesu un komunikāciju.
Tātad šīsnedēļas valdības sēdē tika apstiprināti kritēriji skolēnu minimālajam skaitam vidusskolas posmā. Sēdē (ikviens var iepazīties ar tās videoierakstu valdības interneta vietnē) savu piekrišanu kompromisam apliecina Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) pārstāve; premjere pateicas LPS par konstruktīvu sadarbību. Nākamajā dienā (trešdienā) sākas pašvaldību vadītāju publiski noraidījumi šim kompromisam - Līgatne, Mazsalaca, Cibla, lielā mērā arī Cēsis, un var pieļaut, ka turpinājums, kā mēdz teikt, sekos. Te pat nav vērts ironizēt par to, ka Vienotībai piederīgi pašvaldību vadītāji noraida savas partijas pozīciju; runa ir par to, ka rodas jautājumi par LPS kā starpnieka lomu. Vai vēl plašākā kontekstā - par lielo nevalstisko organizāciju (NVO) lomu.
Nav vērts arī aizdomīgi lūrēt LPS virzienā. Acīmredzami Latvijas pašvaldību saime ir pārāk daudzveidīga, ar atšķirīgām interesēm, tāpēc jautājumi - turklāt būtiski - kuros «jumts» objektīvu iemeslu dēļ nespēj nosegt šo daudzveidību. Līdzīga situācija, manuprāt, ir ar biznesa aprindu pārstāvniecību. Pieļauju, ka pilnvērtīgas pārstāvniecības problēmas ir izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrībai, «zem» kuras arī ir vesela specifisku situāciju buķete. Tātad, atkārtošos, pārmetums nav lielo NVO vadībai, jo tā nevar saskaņot nesaskaņojamo, tomēr problēma ir tā, ka politiskā vara runā ar šīm dažām NVO, definējot tās kā «partnerus» un šādi pašas skatījumā izpildot «dialoga ar sabiedrību» rituālu. Savukārt minētie izteikumi par izglītības sistēmas reformu uzrāda, ka rituāls ir... tikai rituāls.
Būtu vieglprātīgi apgalvot, ka sarunu partneru skaita palielināšana nozīmētu rezultātu, kas dažādās intereses salāgotu krietni labāk. Ne velti saka, ka dzīvē nemēdz tā būt, ka visi apmierināti. Tomēr, ja mēs konceptuāli uzskatām par vērtību maksimāli plašu formātu, kurā notiek kaut vai apmaiņa ar informāciju un viedokļiem, tad, iespējams, politiskajai varai un valsts pārvaldei dialoga dalībnieku skaits ir jāpalielina. Visticamāk, ka tas nav iespējams, piemēram, budžeta projekta apspriešanas gadījumā, bet nozaru politiku gadījumā ir. Pretējā gadījumā - saglabājoties ievērojamam iesaistīto skaitam, kuram nekas cits neatliek, kā post factum kaut ko klaigāt, - autoritāte samazinās visiem. Konkrētajā gadījumā: vaimanātāju statusā atstāto pašvaldību, pašas LPS kā «jumta», kas nekāds «jumts», izrādās, nav, un, protams, valdības.