Vērojot, kā Rietumi mīņājas, meklējot pienācīgu reakciju pret Kremļa izdarībām pēdējās nedēļās, ar politiku nesaistītam cilvēkam - neatkarīgi no viņa viedokļa par to, kādai šai reakcijai vajadzētu būt, - rodas sajūta, ka kārtējo reizi mums ir darīšana ar to, ko sauc par «lielo puišu spēlītēm». Tie, kuri jūt līdzi Ukrainai, ir sašutuši par Eiropas neizlēmību, tomēr, baidos, ka runa ir par kopēju tendenci, kuru vērts ņemt vērā, pat ja Ukraina neinteresē.
Proti, savulaik veids, kādā tika domāts par globālajiem procesiem, bija apmēram šāds: ekonomiskā globalizācija veicina arī demokrātiju. Kā piemērs tika minēta pat Ķīna, kuras vadītāji - komunisti - negribīgi, šķiet, pieņēma, ka valsts nevar kļūt par līderi mūsdienu ekonomikā, iekšēji nemainoties.
Diemžēl arvien vairāk ekspertu (piemēram, Pasaules Bankas viens no vadošajiem ekonomistiem Kaušiks Basu) norāda, ka process varētu būt tieši pretējs. Respektīvi, arvien ciešākas ekonomiskās saiknes starp valstīm veicina nelīdztiesību attiecībās starp tām. Tā kā Krievijas vārds tiek piesaukts nepārtraukti, pārmaiņas pēc runāsim par ASV. Jebkuru vidēju vai nelielu valsti būtiski ietekmē ASV iekšējā un ārējā politika, jo no tās atkarīgs, kas notiek naftas tirgū, finanšu tirgos utt. Tajā pašā laikā izredzes ietekmēt šo politiku ir tuvu nullei. Jo ciešāk valsts integrējas globālajā ekonomikā, jo atkarīgāka tā kļūst no procesiem, kurus tā var tikai bezspēcīgi vērot no malas. (Basu kādā savā darbā min augsta līmeņa ANO diplomātu - zviedru, kurš savulaik esot skumji pajokojis: ja ņem vērā, cik lielā mērā Eiropa ir atkarīga no ASV politiķiem, eiropiešiem vajadzētu dot iespēju piedalīties ASV prezidenta vēlēšanās...)
Labi, runāsim nevis par Ukrainu, bet Eiropu, kas nesen esot sacerējusies uz amerikāņu energoresursu piegādēm kā alternatīvu Krievijas «trubai». Savukārt amerikāņi esot palūguši dārgos partnerus nesacerēties. Ja ņem vērā, ka Vašingtona savus kolēģus Eiropā tieši mudina būt izlēmīgākiem, atteikums palīdzēt tādiem kļūt liekas neloģisks. Nē, viss ir loģiski. Pateicoties jaunām iegūšanas tehnoloģijām, ASV patiešām varētu kļūt par nozīmīgu energoresursu eksportētāju. Tikai «sīka» nianse: jebkuram ASV politiķim svarīgāk ir, lai viņa vēlētājs (jo īpaši Kongresa vēlēšanu gadā!) ir priecīgs par lētajām cenām, un, ja zemu cenu noturēšanas iekšējā tirgū vārdā eksports tiek bremzēts - ko padarīsi.
Tas, ka amerikāņi un NATO kopumā Latvijai pēdējās nedēļās regulāri iedrošinoši sit pa plecu, sola pastiprināt militāro klātbūtni reģionā, ir - bez ironijas - jauki. Tikai nevajag iedomāties, ka mēs esam savstarpējās attiecībās partneri. Un nav pat runa par to, ka «lielie» būtu apzināti liekulīgi. Tāda vienkārši ir lietu kārtība XXI gadsimtā, kad formāli demokrātija it kā ir ideāls un norma, tomēr patiesībā šīs demokrātijas starpvalstu attiecībās ir arvien mazāk. Svarīgi atkārtot, ka par to runā nevis Rietumu dažādu nokrāsu kreisie, bet speciālisti, kurus nevar turēt aizdomās par simpātijām pret Marksu.