2014. gadā plānoti gan nozīmīgi sporta pasākumi, gan svarīgi politiskie notikumi, kas noteiks atsevišķu valstu un reģionu nākotni. Pasaule turpinās uzmanīgi sekot notikumiem tā saucamajos karstajos punktos, jo norises tajos var atsaukties uz starptautisko drošību.
Cīņa par EK prezidentu
Politiski spraigs šis gads būs Eiropas Savienībai (ES), jo pavasarī notiks Eiroparlamenta vēlēšanas, bet rudenī vakants būs ES ietekmīgākās amatpersonas - Eiropas Komisijas (EK) prezidenta - krēsls, par kuru gaidāmas asas cīņas.
Maijā 28 ES dalībvalstu iedzīvotāji dosies pie balsošanas urnām, lai ievēlētu 751 Eiroparlamenta deputātu. Laikposmā kopš iepriekšējām vēlēšanām 2009. gadā daudzas ES dalībvalstis ir piedzīvojušas dziļu recesiju un smagus taupības pasākumus, kas atsaucas uz to pašreizējo ekonomisko situāciju, ko raksturo augsts bezdarbs un niecīgi izaugsmes tempi.
Ekonomiskās nedienas vairojušas ES iedzīvotāju eiroskepticismu, un politologi prognozē, ka vēlēšanās labi rezultāti varētu būt populistiem un nacionālistiem, kas ir pret taupību un pieprasa samazināt Briseles ietekmi uz nacionālajām valdībām.
Vēlēšanu rezultātiem būs liels svars, izvēloties jauno EK prezidentu. Līdz šim ES dalībvalstu līderiem, izskatot iespējamās kandidatūras augstajam amatam, nebija saistoši Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti. Kopš 2009. gada spēkā esošais Lisabonas līgums nosaka, ka, sākot ar 2014. gadu, Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti ir jāņem vērā, izvēloties EK vadītāju.
Eiroparlamenta lielākās politiskās grupas paziņojušas, ka pirms vēlēšanām izvirzīs savus kandidātus EK prezidenta amatam, un uzskata, ka vēlēšanās uzvarējušās grupas kandidāts būtu jāvirza apstiprināšanai Eiroparlamentā. Savukārt vairāki ES dalībvalstu līderi, arī Vācijas kanclere Angela Merkele, uzskata, ka viņiem ir jābūt galavārdam, ko nominēt šim amatam.
Afganistānas eksāmens
Uzmanība būs jāpievērš Lielbritānijas sastāvā esošajai Skotijai un Spānijas autonomajam reģionam Katalonijai, kur nākamruden paredzēti referendumi par neatkarību. Lielbritānija ir devusi zaļo gaismu skotu balsojumam, bet Spānijas valdība kataloņu lēmumu nodēvējusi par «nekonstitucionālu» un draud, ka bloķēs referendumu.
Ļoti nozīmīgas būs Afganistānas prezidenta vēlēšanas, kas paredzētas 5. aprīlī. Jaunajam valsts līderim, kurš stāsies līdzšinējā prezidenta Hamīda Karzajī vietā, vara būs jāpārņem laikā, kad valsti pametīs NATO vadītie starptautiskie spēki, kuru izvešana jāpabeidz līdz 31. decembrim.
Prezidenta vēlēšanas būs kā lakmusa papīrs NATO apmācīto afgāņu drošības spēku gatavībai pastāvīgi nodrošināt kārtību un novērst islāma radikāļu provokācijas.
Politizētā olimpiāde
6. februārī Krievijas Melnās jūras kūrortā Sočos sāksies XXII ziemas olimpiskās spēles. Nav noslēpums, ka tas ir Krievijas prezidenta Vladimira Putina personiski izlolots projekts, kam ir milzīga ideoloģiskā nozīme Kremļa centienos atgūt lielvaras statusu, ko tas zaudēja pēc Padomju Savienības sabrukuma.
Spēļu organizatori uzsver, ka tās ir «nesavienojamas ar politiku», tomēr virkne analītiķu uzskata, ka Soču spēles ir politizētas un to parādot V. Putina nesenais lēmums atbrīvot no ieslodzījuma bijušo naftas magnātu Mihailu Hodorkovski, pankgrupas Pussy Riot dalībnieces un septembrī Arktikā aizturētos vides aktīvistus, lai mazinātu rietumvalstu kritiku par cilvēktiesību stāvokli Krievijā.
Krievijai būs liela loma Sīrijas krīzes risināšanā, jo V. Putins ir viens no retajiem Sīrijas autoritārā prezidenta Bašāra al Asada sabiedrotajiem. Tomēr reti kurš domā, ka gandrīz trīs gadus ilgušais pilsoņkarš varētu beigties šogad.
Eksperti paredz, ka Sīrijā pieaugs islāma radikāļu klātbūtne un konflikts varētu pārmesties uz tuvējo valstu, piemēram, Libānas un Irākas, teritoriju, tādējādi palielinot nestabilitāti Tuvo Austrumu reģionā.