Vispirms, kā mēdz teikt, sabiezināsim krāsas... Nedēļa iesākās ar Drošības policijas (DP) viedokļu par drošības riskiem publiskošanu. Tie apstiprināja bažas par Kremļa un tā sabiedroto aktivitātēm Latvijā, tomēr droši vien kādam likās, ka nosaukto «aktīvistu» saraksts būtu jāpapildina. Piemēram, ar dažu labu politiķi vai partiju, kas ar savu savtīgumu un nekaunību ir ne mazāks drauds Latvijai par Krievijas neslēpto «piekto kolonnu». Lai šī sajūta nostiprinātos, ilgi nebija jāgaida - tajā pašā dienā Valsts kontrole (VK) nāca klajā ar savu skatījumu par valsts iestāžu tēriņiem pērn. Ja īsi un rupji - nav vajadzīgs nekāds Gapoņenko & Co., jo pašu bāleliņi šo valsti lēnā garā drupina.
Un tagad bez krāsu sabiezināšanas... Mēs varam veltīt dažādus spilgtus apzīmējumus ierēdniecībai, iestādēm utt., tomēr pat visļaunākajos murgos nevar iedomāties, ka iestādes X vadītājs apzināti gribētu kaitēt Latvijas valstij. Un pilnīgi noteikti šis cilvēks ļoti apvainotos, ja viņu ierindotu starp «apdraudējumiem». Tajā pašā laikā zināma loģika krāsu sabiezināšanā ir - ja mēs paši rīkojamies tā, lai sabiedrībai kopumā pret valsti būtu lielākoties pretenzijas un nepatika, tad nebūs arī, kas to vērtē tik augstu, lai aizstāvētu.
Iespējams, ka šo neskaidro, nepatīkamo situāciju veido uzvedības modelis, ar kuru saskāries ikviens no mums. Cilvēks lauž, piemēram, ceriņus parkā. Uz aizrādījumu viņš reaģē, norādot, ka viņš taču lauž «tikai vienu». Arguments - ja simts ļaužu katrs nolauzīs «tikai vienu», krūms vienalga tiks izpostīts - daudzos gadījumos nepārliecina. Arī iestādes X vadītājam var būt līdzīga reakcija uz VK pārmetumiem, kuros minētās summas un gadījumi katrs atsevišķi milzu skādi nenodarīs. Problēmas sākas, kad šos atsevišķos gadījumus sabiedrības uztverē sasummē, - tas, kas vienas iestādes skatījumā ir piekasīšanās uz krietni lielāku problēmu fona, publikai ir kārtējais apliecinājums, ka šajā valstī nekas labs nav gaidāms.
Ir maz cerību, ka iestādes pārskatāmā nākotnē atteiksies no tām specifiskā domāšanas veida. Tomēr vismaz kaut ko varētu mainīt cita komunikācija. Proti, pašreizējā prakse ir šāda: VK preses konferencē izsaka savas pretenzijas, to skartās iestādes vai nu klusē, radot iespaidu par «suņi rej, karavāna...» uzvedības modeli, vai kaut kad vēlāk publisko savas versijas, kas paliek nepamanītas. Iespējams, būtu lietderīgi, ja VK rīkotajā valsts pārvaldes veļas mazgāšanas rituālā klāt būtu ne tikai preses, bet arī iestāžu, kurām veltīti pārmetumi, pārstāvji, vēlams, vadības līmenī. Tas ļautu gan nokritizētajiem operatīvi reaģēt ar skaidrojumiem vai kļūdas atzīšanu, gan signalizētu, ka kritika tiek uztverta nopietni.
Mūsu valstij nelabvēļu tāpat netrūkst, līdz ar to ir pilnīgi lieki pašiem veicināt pārpratumus (dažkārt) un pārliecību par pārvaldes atzaru darbošanos pret sabiedrības interesēm.