Jā, ir dzirdēts, ka citos sporta veidos treneri Latvijas izlases spēlētājiem atņem mobilos telefonus un liedz pieeju internetam, lai neļautu viņiem ietekmēties no malas. Vai tas būtu risinājums? Nedomāju vis. Ir cilvēki, kas seifu izgudro, un ir tādi, kas to uzlauž. Ja atņemtu futbolistiem telefonus, kādam noteikti būtu vēl viens...
Ja mēs spēlētu uzbrūkoši, Islandei nemaz neklātos tik viegli. Kad rezultāts bija 0:2, redzējām, ka mums tas ir pa spēkam. Es nupat skatījos arī Ziemeļīrijas spēli ar Fēru salām. Fērieši nolēma spēlēt futbolu, nevis aizsargāties deviņu vīru sastāvā. Ja mēs censtos spēlēt uzbrukumā, izveidotu sešas vārtu gūšanas iespējas, divreiz trāpītu pa vārtu stabu, bet zaudētu ar 0:3 - vai mums ko varētu pārmest? Bet tagad komanda nokļuvusi tādā morālā bedrē, no kuras, ej nu zini, vai tik ātri pagūsim izlīst. Laika ir maz, bet pretiniekos - turki. Kā es saku - cilvēki bez galvas.
Vēl viena problēma, kas ir Latvijas sportā vispār, ne tikai futbolā, ir tas, ka mēs radām pārāk lielu spriedzi, izvirzām kaut kādus nepamatotus mērķus - kvalificēšanās Eiropai, vēl kaut kas... Mums ir vienkārši jāspēlē futbols. Izvirzot sev augstus mērķus un pēc tam tos nesasniedzot, mēs sevi paši pēc tam apmētājam ar dubļiem - re, cik viss ir slikti, ka neizdevās. Bet, ja mēs vienkārši spēlētu futbolu un skatītos, kas no tā sanāk, nebūtu pēc tam sekojošās deguna nokāršanas.
Mums bija jāspēlē vairāk uzbrukumā! Rudņevs (uzbrucējs!) abas dzeltenās nopelnīja savā laukuma pusē. Uzbrucējs drīkst nopelnīt sarkano, ietriecoties pretinieka vārtsargā, mēģinot gūt vārtus, bet ne jau savā laukuma pusē, kur aiz tevis ir vēl deviņi futbolisti. Bet mēs tā vietā, lai spēlētu futbolu, baidījāmies pāriet pāri laukuma centram. Kā lai tagad atgūstas?!