Saskaņā ar Nacionālā veselības dienesta (NVD) datiem pašlaik līgumi par valsts apmaksātu pakalpojumu sniegšanu noslēgti ar 173 endokrinologiem visā Latvijā, no tiem 73 ārsti praktizē Rīgā, 13 - Kurzemē, deviņi - Vidzemē, desmit - Zemgalē un 12 - Latgalē. Reģistrēto diabēta pacientu skaits gan ir vairāk par 80 000, taču, kā uzsver NVD pārstāvji un paši ārsti endokrinologi, tie ir hroniski pacienti, kuru pastāvīgā aprūpē galvenā loma ir ģimenes ārstiem.
No sešām līdz 215 dienām
Situācija ar rindām pie endokrinologa ar ģimenes ārsta nosūtījumu, tātad valsts apmaksāta konsultācija, ir gana atšķirīga. Piemēram, Rīgā, Dienai mēģinot pierakstīties pie endokrinologa (26. novembrī), Jūras medicīnas centrs piedāvāja pierakstu uz janvāri, bet Rīgas 1. slimnīcas poliklīnika - uz aprīli. Gan Vidzemes slimnīcas poliklīnikā, gan Daugavpils un Ventspils poliklīnikās bija iespējams pierakstīties uz decembra pirmajām nedēļām. Tajā pašā laikā, piemēram, Jelgavas poliklīnika vizīti pie endokrinologa piedāvāja vien martā.
Jāteic, ka visās Dienas aptaujātajās ārstniecības iestādēs uz maksas vizīti varēja pierakstīties teju nākamajā dienā. Cenas svārstās, piemēram, 21,34 eiro ir Austrumu slimnīcā, 30 eiro - Rīgas 1. slimnīcas poliklīnikā. Reģionos maksa ir ievērojami zemāka - Vidzemes un Daugavpils ambulatorajās ārstniecības iestādēs tā nepārsniedz 14 eiro.
Atšķirīgā situācija ar rindām Rīgā saistāma ar to, ka ir tā dēvētie Top ārsti, pie kuriem gaidīšanas laiks ir krietni ilgāks. Jānorāda, ka pacients, kuram ģimenes ārsts izraksta nosūtījumu pie endokrinologa vai kāda cita speciālista, var ielūkoties NVD izveidotajā mājaslapā rindapiearsta.lv, lai noskaidrotu, kurā ārstniecības iestādē rinda ir vismazākā.
Kā pārliecinājās Diena, Rīgas reģionā ir divas iestādes, kurās rindu vispār nav, pārējās gaidīšanas laiks variējas no deviņām līdz 84 dienām. Vismazākais tas ir Dubultu slimnīcā - sešas dienas, visgarākais - Ādažu poliklīnikā - 215 dienu. Kurzemes reģionā sešās ārstniecības iestādēs rindu nav, visgarākais rindā gaidīšanas ilgums ir 97 dienas. Atšķirīga ir situācija arī Latgalē - Preiļu slimnīcā rindu nav, bet Ludzas Medicīnas centrā tā ir 65 dienu garumā. Vidzemē četrās ārstniecības iestādēs rindu nav, arī Vidzemes slimnīcā, bet, piemēram, Valkā tā ir 52 dienas. Zemgalē Iecavas poliklīnikā arī rindu nav, bet, piemēram, Jēkabpils reģionālajā slimnīcā tā sasniedz 20 dienu, bet Zemgales Veselības centrā Jelgavā - pat 111 dienu.
Rēķina pēc formulas
Ideālā gadījumā ģimenes ārsts būtu tas, kurš pacientu, tam izsniedzot nosūtījumu, informētu, kurā ārstniecības iestādē rindas ir vismazākās. Taču, kā Diena pārliecinājās, aptaujājot ģimenes ārstus, laika trūkuma dēļ viņi šādu informāciju pacientam nesniedz, un pacientam pašam jāmeklē, uz kādu ārstniecības iestādi doties. Negatīvu ietekmi uz rindu veidošanos atstāj arī paši pacienti. Kā apgalvo vairākas ārstniecības iestādes, teju 20% pacientu pieraksta laikā uz vizīti neierodas, par to ārstniecības iestādi neinformējot.
NVD pārstāve Māra Āboliņa stāsta, ka nepieciešamais speciālistu skaits reģionā tiek noteikts nevis voluntāri, bet gan aprēķināts pēc īpašas formulas, kurā tiek ņemts vērā gan iedzīvotāju skaits, gan speciālista vidējais apmeklējumu skaits. M. Āboliņa atzīst, ka pašlaik vakantas ir endokrinologu vietas Krāslavā, Ludzā, Preiļos, Kuldīgā un Bauskā. Tas gan nenozīmē, ka tur netiek sniegti endokrinologa pakalpojumi, tie ir pieejami, taču nepietiekamā apjomā. Vienīgā vieta, kur vispār nav endokrinologa, ir Krāslava, tās iedzīvotājiem, lai saņemtu endokrinologa konsultāciju, jāmēro ceļš vai nu uz Rēzekni, vai Daugavpili.
NVD uz vakantajām speciālistu vietām ik gadu sludina atklātu konkursu, taču bieži ārsti vakancei nepiesakās, jo nevēlas no Rīgas pārcelties, piemēram, uz Krāslavu. Speciālistu piesaiste reģioniem Latvijā gan ir sena problēma, un tās risināšanā noteikti jāiesaistās pašvaldībām, piemēram, piedāvājot dzīvokļus speciālistiem.
Paaudžu nomaiņa notiek
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Endokrinoloģijas centra vadītājs profesors Valdis Pīrāgs stāsta, ka diabēta ārstēšanā speciālistu trūkums ir problēma, tomēr situācija nav katastrofāla. «Notiek paaudžu nomaiņa, un mums ir daudzi jauni talantīgi endokrinologi. Galvenais, par ko būtu jādomā, ar kādiem bonusiem šos speciālistus piesaistīt darbam reģionos,» pārliecināts V. Pīrāgs. Viņš arī stāsta, ka endokrinologi tik lielā skaitā kā ķirurgi noteikti nedodas strādāt uz ārzemēm, jo «mūsu specialitātes gadījumā algu atšķirība starp to, ko saņemam Latvijā un ārzemēs, nav tik liela kā, piemēram, ķirurgiem. Tomēr pēdējos pāris gados pieci talantīgi jaunie endokrinologi aizbraukuši», atklāj profesors.
Endokrinologu asociācijas valdes locekle daktere Una Gailiša stāsta, ka vidēji rezidentūrā ik gadu tiek uzņemti divi jauni kolēģi. Arī viņa norāda, ka jādomā par speciālistu piesaisti reģioniem, kur galvenie šķēršļi ir zemais atalgojums (reizēm ārstiem NVD piedāvā līgumus vien par pusslodzi), kā arī sliktie darba apstākļi.
Aptaujājot diabēta pacienta biedrības dažādos reģionos, Diena pārliecinājās, ka ar speciālistu pieejamību pacienti ir visumā apmierināti, ko gan ne vienmēr var teikt par pakalpojumu kvalitāti. Piemēram, Rēzeknes Diabēta biedrības pārstāvis, kurš vēlējās palikt anonīms, norādīja, ka gribētu, lai daktere vairāk informē par slimības gaitu, nepieciešamo diētu un pārmaiņām dzīvesveidā.