Eduards vispirms vēlējies ražot flīzes ar dzintara inkrustāciju. Vērsies Patentu valdē un noskaidrojis, ka vairāki šādi patenti jau reģistrēti Krievijā. Veiksmīgākais patents saistīts ar ogu dzēriena un citu līdzīgu produktu ražošanu, šis process kopumā prasījis septiņus gadus. Pēc patenta pieteikuma saņemts skaidrojums, ka atrasti līdzīgi produkti, pārmests jaunrades trūkums. «Iedziļinājos tajā un sapratu, ka viņiem nav taisnība,» stāsta Eduards un piebilst, ka sarakste ilgusi vismaz piecus gadus. «Cīnījāmies, kamēr panācām, ka tehnoloģija tiek atzīta par jaunu un piekrita reģistrēt patentu,» viņš skaidro.
Ilgi un dārgi
Latvijas Patentu valdes Izgudrojumu ekspertīzes departamenta vadošā eksperte Māra Rozenblate norāda: «Latvijā no patenta pieteikuma iesniegšanai līdz tā reģistrēšanai paiet aptuveni divi gadi, jo mēs neveicam pilno pieteikuma ekspertīzi. Par to gan nav īpaši jāsatraucas - daudzās lielās, ekonomiski attīstītās valstīs arī neveic pilnu ekspertīzi, jo nav ekonomiski izdevīgi uzturēt lielu ekspertu štatu, ja pieteikumu skaits arī nav īpaši liels,» saka M. Rozenblate, piebilstot, ka valstīs, kur veic pilnu ekspertīzi, patentēšanas procedūra ir krietni ilgāka un dārgāka.
Eduards rēķina, ka, lai Latvijā saņemtu patentu, esot nepieciešams ap diviem simtiem latu un pareizi aizpildīts formulārs. Eksperte gan atgādina arī par patenta uzturēšanas ikgadējo nodevu. «Patenta darbības laiks ir 20 gadu no pieteikuma iesniegšanas, bet katru gadu jāmaksā uzturēšanas nodeva. Tiklīdz vienā gadā šī nodeva nav samaksāta, patents zaudē spēku, un no tā brīža jebkurš interesents var ražot vai izmantot šo produktu,» saka M. Rozenblate. Sākumā šie ieguldījumi ir vajadzīgi lielāki, arī lai atrastu investoru vai uzsāktu ražošanu, bet peļņa no izgudrojuma vai patenta izmantošanas nāk krietni vēlāk. «Tomēr, ja tev ir patents, investoru atrast ir vieglāk, jo, ja tas būs interesants un veiksmīgs, neviens cits nedrīkstēs to ražot, būs jāgaida, kamēr patents beigsies,» piebilst eksperte.
Eduards gan norāda ne tikai uz ilgo un samērā dārgo patentēšanas procedūru, īpaši, ja produktu grib patentēt ārzemēs, bet arī uz neaizsargātību. «Latvijas patents nav aizsargāts, jo nav šīs pilnās ekspertīzes,» saka Eduards, uz ko gan eksperte iebilst: «Ja veiktu pilno ekspertīzi, noteikti patentu piešķiršanas procents nebūtu tik augsts kā tagad. Arī apstrīdēto patentu skaits šī iemesla dēļ ir samērā augsts,» nenoliedz M. Rozenblate. Viņa piebilst, tas liecina par to, ka daļa no iesniegtajiem patentiem būtībā neatbilst šim patentējamajam izgudrojumam. «Eiropas patentu iestāde veic pilno ekspertīzi, un daudzi spēcīgi uzņēmumi to arī izmanto. Uzņēmējam, ja viņš radījis tiešām kaut ko labu, ir šī alternatīva. Taču tiek jau apstrīdēti arī pilno ekspertīzi izgājušie patenti un pat anulēti,» saka Patentu valdes pārstāve.
Eduards savu ražošanas tehnoloģiju patentējis arī Eiropā. «Process ir ilgs un dārgs, jo katrā valstī nevaru personīgi iet uz patentu valdi, jāsadarbojas ar oficiālu pārstāvniecību, jāpārtulko un jāiesniedz noteikti dokumenti,» viņš papildina. No visām valstīm, kurās Eduards nolēmis patentēt savu tehnoloģiju, visdārgākā esot Somija. «Tur šīs izmaksas varētu būt līdz pat trim tūkstošiem latu,» viņš piebilst, norādot, ka tas ir viens iemesliem, kāpēc izgudrotāji ne vienmēr var atļauties iziet plašākā tirgū.
Bankām patenti neinteresē
Pēc patenta iegūšanas to var pārdot vai uzsākt ražošanu pats. «Pārdot ātri nav viegli, jo, lai ātri pārdotu patentu, tam jābūt ļoti precīzam un specifiskam un tajā pašā laikā pietiekami plašam,» skaidro Eduards. Taču tikpat grūti ir pašam sākt ražošanu. «Finansiāli tas ir ļoti grūti. Domāju, tik maz inovatīvu produktu ir tāpēc, ka nevienam negribas kaut kādas papildu problēmas,» viņš saka.
Stāstot par sava patentētā dzēriena pirmsākumiem, Eduards norāda, ka tādu gatavojuši mājās. Bijuši labi rezultāti, tāpēc radusies ideja to arī ražot. «Vispirms aizbraucām uz izstādi Vācijā,» saka Eduards. Interese par produktu bijusi milzīga. «Sapratām, ka tam ir potenciāls,» viņš piebilst un atklāj, ka ražo pilnīgi dabīgu produktu, bez pasterizācijas, bez ķīmijas, bet ar ilgu glabāšanas laiku. Tomēr, kas ir tā galvenā patentētā odziņa, neatklāj. Vienīgi nosaka, ka priekšroka dota Eiropas, nevis Latvijas patentam, tā esot drošāk.
Grūti klājies ar finansējumu ražošanas uzsākšanai. «Iesniedzu trīs vai četrus pieteikumus ES fondos, ar vienu nekas neizdevās, arī Rīgas domē mūs neatbalstīja,» saka Eduards. Atlicis vērsties bankā, ņemt kredītu un veidot ražotni. «Mūsdienās ir ļoti grūti. Bankas negrib dot naudu, tās necer uz patentiem vai labām idejām, tām pamatā interesē, ko var ieķīlāt,» skaidro Eduards.