Nevarat vairs kopā strādāt, nestrādājiet - gan jau kaut kā iztiksim arī bez «politiskās stabilitātes». Tikai tad nevajag brīnīties par zemo atbalstu Rīgā - pat ļaudīm, kuri nekad nebalso par Saskaņas centru, nav pamata ticēt, ka domē kasīšanās starp t. s. latviešu partijām būs mazāka.
Beidziet dīdīties!
1. Turklāt nav skaidrs, kāda ir šīs māžošanās jēga. Ja šādi izpaužas gatavošanās pašvaldību vēlēšanām, tad ir pavisam bēdīgi, jo tas nozīmē, ka koalīcijas partijām īsti nav ko teikt pašvaldību jautājumos.
Iespējams, ka tā ir augsnes gatavošana jau līdz nelabumam piesauktajai koalīcijas sastāva maiņai: prognozējami sliktie rezultāti galvaspilsētā būs iemesls tricināt gaisu ar paziņojumiem, ka cēlonis esot vēlētāju neapmierinātība ar valdības darbu, ka «mēs jau sen paudām savu neapmierinātību!», attiecīgi kārtis jāpārjauc. Nomainām Reformu partiju (RP) ar «zaļajiem zemniekiem» (ZZS), tiekam vaļā no avantūristiem un Ķīļa, Sprūdža un Pavļuta. Brīnišķīgi! Viena nelaime - vai kāds ir dzirdējis konkrētus ZZS (arī NA) priekšlikumus par to, kas jādara citādi, ja neskaita to, ka tie nemākuļi šobrīd dara visu nepareizi? Uzstādījums ir kaut ko apturēt. Pat ja šī apturēšana būtu lietderīga, tas neatceļ jautājumu - un tālāk? Vai ar RP izstumšanu būs līdzēts, lai Vienotība (V) un Nacionālā apvienība (NA) varētu ar mirdzošu skatienu gaidīt nākamgad Saeimas vēlēšanas? Ja koalīcijai liekas, ka valdības popularitāti grauj RP nepārdomāti priekšlikumi, tad tos vienkārši neatbalsta un tad izvēles priekšā ir pati RP. Te nav ko iebilst. Otrs variants: reitingiem kaitē tas, ka RP kādus valstij vajadzīgus darbus, kurus iecerējusi V vai NA, kavē. Par to nav dzirdēts. Tātad jaunās valdības bez RP «koncepts» būtu: mūs mīlēs vairāk ne tāpēc, ka mēs ko ģeniālu izdarīsim atlikušā gada laikā, bet tāpēc, ka nerēgosies kaitinošie RP ministri. Maigi izsakoties, riskanta taktika.
Prātīgāk būtu, ja koalīcijas partijas saprastu, ka sēž vienā laivā. Ja laivai nav stūres vai tai ir sūce, kāda izgrūšana pār bortu neko daudz nelīdzēs. Tiesa, arī RP varētu novēlēt nebūt stūrgalvīgiem. Ja turpinām salīdzinājumu ar laivu, tad spītīgi deklarēt, ka mums, lūk, brauciena sākumā tika ierādītas vietas Nr. 3 un Nr. 7, attiecīgi mēs negrasāmies samainīties vai saspiesties ciešāk, arī nav prāta darbs.
Nevainīgi upuri?
2. Ļoti iespējams, ka vairums no tiem Latvijas ļaudīm, kuri vispār seko ap Kipru notiekošajam: a) sirdī apsveic salinieku lēmumu «pasūtīt» starptautisko aizdevēju plānu; b) jūt līdzi šai mazajai valstij, kuru bezsirdīgie aizdevēji pametuši vienu. Reālā situācija ir sarežģītāka. Kas attiecas uz atteikumu ieviest vienreizēju nodokli depozītiem, tad pati ideja par tādu kā kolektīvu sodīšanu patiesi nav veiksmīga. Tajā pašā laikā tas, ka Kiprai būs nepieciešama finansiāla palīdzība, šīs valsts politiķiem bija labi zināms jau pirms pusgada. Viņu drudžainā mētāšanās aizvadītajā nedēļā liecināja, ka viņi tomēr bija līdz pēdējam brīdim cerējuši, ka palīdzība tiks sniegta bez nepatīkamiem nosacījumiem un nekādus plānus B un C nevīžoja izstrādāt. Tiesa, tādu pašu nesagatavotību demonstrē eiro zonas citi politiķi. Viņu vēlētāji, lūk, nesapratīšot, ja ar godīgo nodokļu maksātāju naudu tiks glābtas Kipras bankas, kuras atmazgā «krievu naudu». Nav nekāds noslēpums, ka patiešām nopietni «spēlētāji» no mūsu kaimiņvalsts jau sen dzīvojas Londonā, savas lietas kārto caur, piemēram, Singapūru, savukārt Kipra ir tāds Krievijas vidusslāņa rotaļu lauciņš. To visu var publikai izstāstīt un izskaidrot, tikai, protams, ne pēdējā brīdī.
Ja runā par «nevainīgiem ierindas noguldītājiem», kuriem nu jācieš banku kļūdainas politikas dēļ (Kipras finanšu sektora sasaiste ar Grieķiju). Nav tik vienkārši. Ja neņem vērā bankas, iedzīvotāju un ar finanšu sektoru nesaistīto uzņēmumu parādsaistību apjoms pret valsts IKP ir trešais lielākais eiro zonā. Respektīvi, kiprioti ir naski dzīvojuši uz parāda, lai gan IKP kritums sākās jau vismaz pērn (par 2,3%) un nebija skaidrs, kāpēc viņiem likās, ka spēs izvairīties no Grieķijas ekonomisko problēmu atskaņām. Kipra ir dzīvojusi, orientējoties uz faktiski divām nozarēm (tūrisms un finanšu plūsmu apkalpošana), kas nav tālredzīgi.
Kipras notikumi ir vedinājuši uzdot jautājumus par to, cik bīstams ir nerezidentu lielais īpatsvars Latvijas banku aktīvos. Šādu līdzību meklējumi ir diezgan bezjēdzīgi, tomēr zināmu mācību gūt varam. Ja maza valsts ģeopolitiski mēģina izsēdēt uz diviem krēsliem, tad risks ir sasisties. Vai atceraties, ka daži pašmāju gudrinieki savulaik kaut ko runāja par aizņemšanos no Ķīnas, arābiem, Krievijas utt.?
Mums ir ne tikai leģionāri
3. Lai gan viedokļi par leģionāriem dalās - vieni tos godina kā cīnītājus par Latviju, citi piemin kā traģiskas vēsturiskās situācijas ķīlniekus - šie ļaudis sabiedrības atmiņā ir iesakņojušies un aizmiršana viņiem nedraud. Bet ir vēl viena ļaužu grupa, kura ir pelnījusi patiešām godināšanu, bet ir pavisam nepelnīti aizmirsta. Runa ir par politieslodzītajiem padomju okupācijas laikā. Runa ir par cilvēkiem, kuri pat tad, kad nekas neliecināja par PSRS sabrukšanu, neatkarības atgūšanu, apzināti izvēlējās neklusēt. Labi apzinoties sekas - garantētu nonākšanu uz ilgiem gadiem cietumos un nometnēs, kur ieslodzītajiem pat nebija cerību uz atelpu starp kaujām vai no ciešanām atbrīvojošo lodi.
Nezinu iemeslus, bet šie cilvēki pētnieku un sabiedrības uzmanības lokā faktiski vispār nav nonākuši. Pateicoties dažiem labā nozīmē aktīvistiem, kaut ko zinām par Gunāru Astru, Lidiju Doroņinu-Lasmani, «franču grupu» un Gaismas akciju, Intu Cālīti un Knutu Skujenieku. Bet šādu ļaužu bijis krietni vairāk. Nejauši lasīju ukraiņu politieslodzītā Vjačeslava Čornovila vēstules no zonas septiņdesmito gadu sākumā. Viņš runā par kādu Pēteri Ozoliņu (trīs gadi par «pretvalstiskām lapiņām», par kādu VEF rūpnīcas strādnieku Voldemāru Kuziku (trīs gadi par Latvijas karoga uzvilkšanu), un vēl, un vēl. Atkārtoju: izšķirties par pretdarbību režīmam pašā tā plaukuma periodā ir izcila varonība.
Turklāt tieši politieslodzītie ir tie, kuri - ja neskaita indivīdus, kuri joprojām slavē PSRS - ir saprotami dažādām nācijām piederīgiem cilvēkiem. Ukraiņi, krievi, lietuvieši, armēņi, latvieši, ebreji utt. PSRS nometnēs un cietumos palīdzēja viens otram, rīkoja solidaritātes bada streikus. Saprotot, ka diez vai tā kļūs par draudzības stūrakmeni starp dažādām tautām Latvijā, tomēr šī neizstāstītā nesenā vēsture par to, ka drosmei un godīgumam nav nacionālās piederības, ir ļoti zīmīga un uzmundrinoša.
Vienā teikumā
Politiķi demonstrē ideju trūkumu: iespēja maksāt «pa taisno» pakalpojuma sniedzējam nepasargās godīgos komunālo maksājumu veicējus no blēdīgiem apsaimniekotājiem; ja pēdējie uzkrās piegādātājam nepieņemami lielu parādu, nepatikšanas būs vienalga.
No vienas puses, politiķi nelaiž garām iespēju viens otram sarunāt nejaucības; no otras puses, kad vajag kaut ko nobremzēt, viņi pēkšņi ir lieli «konsensusa» un viedokļu saskaņošanas piekritēji - skatīt kārtējo stopkrānu valsts kapitālsabiedrību pārvaldības reformai aizvadītajā nedēļā.
Klausoties ap Rīgas brīvostu notiekošajā, jāsecina, ka Lembergs ir tīrais paipuisītis, salīdzinot ar Loginovu - kas to būtu domājis...