Uldis kaismīgi apliecina, ka piedalīšanās maratonā ir tā vērta, lai «mocītos»: «Lai cilvēks savā dzīvē iegūtu kādu gandarījumu, jāiziet cauri grūtībām. Prieku var iegūt, ieguldot pūles jebkurā dzīves jomā - vai ģimenes dzīvē, vai darbā. Jo vairāk ieguldīsi, jo darbs būs proporcionāls ieguldītajām pūlēm. Pēc pūlēm nāk milzu gandarījums. Maratons man un vairākumam cilvēku ir notikums dvēselei, lai izpaustu prieku par padarīto darbu. Maratonā ir sacensību gars, skrējēju pulkā virmo kaislības, kad ieraudzīs finiša lenti, ir tikai cilvēcīgi, ka pamostas azarts.»
Uldis trenējas cauru gadu - no astoņiem rītā līdz pulksten desmitiem ir brīvs laiks: ceļas pirms septiņiem, uzliek tējkannu, ielej pienu katliņā, vāra auzu pārslas, noskujas, nomazgājas, nesteidzoties, mierīgi dodas uz Reaktora vingrošanas zāli. Viņš noskrien divas reizes nedēļā pa desmit kilometriem, peld, brauc ar velotrenažieri, velosipēdu, nodarbojas jogu, kas «trenē dziļo muskulatūru, lokanību».
Teātrī zina, ka Uldis skrien, uzsit pa plecu. «Ja es kādu iedvesmoju, tas būtu lieliski!»
Uz pirmo maratonu Uldis nopirka nepareizus apavus - drusciņ par mazu, «noskrējis» pirkstiem nagus. Labākais rezultāts - 3 stundas 20 minūtes.
Kad skrien, Uldis domās kaut ko virpina, virpina, prāto nomoda fantāzijās, un tad iestājas viens noguruma brīdis, kad viss atkāpjas, iestājas «nulles» mirklis: «Tas ir visburvīgākais brīdis, tu ieraugi īstenību - kokus, zāli... Viss ir te un tagad. Tu nedomā par pagātni, neplāno rītdienu un šodienā neesi bijis... Skrienot atnāk «te un tagad» sajūta. Un tā ir neatsverama bauda.»