Kārtējo reizi paziņojis par savu aiziešanu no politikas, ierasti klusais finanšu ministrs Andris Vilks nu kļuvis neparasti daiļrunīgs. Esot liels drauds, ka šogad var nepieņemt nākamā gada valsts budžetu, jo naudas pieprasījumu jau tagad esot dikti daudz, un, ja Latvija vairs neievērošot fiskālo disciplīnu, mēs varot palikt bez Eiropas fondu naudas - viņš tautu baidīja šo trešdien Latvijas Radio raidījumā Krustpunkti. Varētu domāt, ka teju vai pasaules gals iestāsies, tiklīdz teikšana par valsts tēriņiem būs uzticēta kādam citam.
Taču paraudzīsimies uz šo briesmu stāstu no citas puses. Papildu naudas pieprasījumus, par ko satraucas ministrs, šobrīd gatavo nevis kādi ļaunie spēki, bet gan pašreizējie Andra Vilka kolēģi valdībā - gan Vienotību, gan tās koalīcijas partnerus pārstāvošie ministri. Kā intervijā Dienai atzina Ministru prezidente Laimdota Straujuma, nav nekas neparasts, ka naudas pieprasījumi pārsniedz iespējas, jo īpaši priekšvēlēšanu gadā. Šis ir solījumu laiks. Tieši tāpēc lielā spriešana par nākamā budžeta pīrāga sadali ieplānota jau pēc vēlēšanām. Kad emocijas būs aprimušas, politiķi būs pārtraukuši vairāksolīšanu un uz lietām atkal raudzīsies reāli.
Der arī atgādināt, ka budžetu pieņems ne šī, bet jau nākamā Saeima. Mēs nezinām, kāda būs tās veidotā koalīcija, nav izslēgts, ka tieši tāda pati kā esošā. Un, pat ja būtu atšķirīga, nav nekāda pamata domāt, ka tauta būs ievēlējusi mazāk atbildīgus politiķus. Cita starpā, ja pašreizējais finanšu ministrs neuzticas nākamajiem deputātiem, tas vērtējams arī kā neuzticēšanās paša partijas vēlētājiem.
Var jau mēģināt saprast politiķi, kurš tik ļoti grib palikt vēsturē kā nācijas glābējs, ka gatavs neuzticību sēt pat par vēl nedzimušu valdību, taču, tā rīkojoties, Andris Vilks faktiski pazemo tikai pats sevi. Pilnīgi aplamas argumentācijas dēļ - jo, kā jau teicu, ar nākamā budžeta dalīšanu šobrīd aizrāvušies viņa paša kolēģi, kuriem turklāt par šo jautājumu nav un nebūs nekādas teikšanas. Ja vien nepārvēlēs atkārtoti. Un, pat ja tā būs, pēc vēlēšanām būs pilnīgi cita situācija - visi raudzīsies nevis dažu mēnešu kā tagad, bet četru gadu perspektīvā. Atbildīgāk.
Un vēl viena lieta. Teju vai katrā intervijā akcentējot nodokļu celšanas nepieciešamību, aizejošais finanšu ministrs atļaujas, līdzībās runājot, durstīt dunci mugurā saviem partijas biedriem - lai priekšvēlēšanu laikā nekļūtu nepopulāri, Vienotības pārstāvji nu spiesti jo īpaši sparīgi apliecināt, ka nodokļus necels. Līdz ar to gadījumā, ja tomēr to nāktos darīt, šīs partijas deputāti būtu sprukās - vai nu jāatklāj, ka melojuši tautai, vai arī jāprasa slēgtais balsojums. Vilkam to vajag? Kāpēc?