Dziesmu svētki ir notikuši. Un ir svarīgi, lai notiktu arī nākamie Dziesmu svētki. Varbūt tas nav svarīgi no kaut kādas globālas reliģijas vai ideoloģijas viedokļa, bet, man liekas, tas ir svarīgi mums. Jūs varbūt teiksiet, ko Točs atkal te murgo, skaidrs, ka nākamie Dziesmu svētki notiks! Bet jūs labi saprotat, ka es nerunāju par nākamajiem pieciem gadiem. Man ir svarīgi, lai Dziesmu svētki notiktu arī pēc 50 gadiem, kad es jau sen gulēšu kapā, bet dzīvos citi latvieši.
Latvieši emigrē un izmirst. Tā turpinoties, mēs paliksim tikai par virtuālām ēnām lielā Gaismas pils servera ailēs.
Skaitļi ir briesmīgi. Lieluma pēc tie šķiet abstrakti, bet tie ir reāli. Ieklausieties, ko laikraksta Diena lasītājam grib pateikt Latvijas Universitātes profesors Pēteris Zvidriņš. Patlaban Latvijā dzīvo apmēram 16 tūkstoši sieviešu 25 gadu vecumā, bet 15 gadu vecu meiteņu ir tikai astoņi tūkstoši. Divas reizes mazāk!
Ir tāda sajūta, ka kāds milzu putekļu sūcējs nosūc latviešus no zemes virsmas.
Risinājumi? Kā ziņu virsraksti vēsta, valdība ar 1. jūliju paaugstināja nodokļa atvieglojuma apmēru par apgādībā esošām personām līdz 80 latiem mēnesī. Tas nozīmē, ka par katru apgādājamo strādājošais turpmāk ik mēnesi saņems 2,4 latus vairāk nekā līdz šim.
Ja mēs, žurnālisti, neuzprišinātu valdības spalvas un nepalīdzētu veidot darbības imitāciju, mums būtu jāraksta - 2,4 lati mēnesī - tā ir valdības izpratne par demogrāfisko risinājumu valstī.
Mēs aprakstām valdības plānus, kuru nav. Ko ārzemēs dzīvojošajam teiks tajā «vienas pieturas aģentūrā»? To, ka te nekā nav? Ir aizbraukuši vismaz 300 tūkstoši, un līdz nākamajiem Dziesmu svētkiem te nebūs vēl 200 tūkstošu cilvēku, ja tā turpināsies.
Valdība lēš, ka triju gadu laikā repatrianta statusu iecerēts piešķirt 900 personām, protams, šis juridiskais statuss ir aktuāls tikai vienai emigrantu grupai, bet tas ir mērogs, kādā spriež valdība. Tā ir miglas pūšana acīs, nekas vairāk.
Reemigrācijas plāns paredz līdz 2016. gadam iztērēt 2,44 miljonus latus. Tā ir mikroskopiska summa emigrācijas problēmas risinājumam, kas iznīcina latviešu tautu un nodara miljardiem lielus zaudējumus Latvijas ekonomikai. Ar šāda apjoma finansējuma piešķiršanu valdība faktiski pasaka, ka netic, ka kaut kāda nopietna reemigrācija notiks, tāpēc tam arī nekādus nopietnus līdzekļus nepiešķir.
Vienīgais reālais reemigrācijas plāns būtu ekonomikas attīstības plāns, nevis gliemeža ātruma ekonomiskais «uzrāviens», par kuru arī faktiski jau aizmirsuši, kopš pieņemts Eiropas nomales Nacionālais attīstības plāns. Nevis naiva ticība eiro brīnumam, kuram īsti netic pat ieviesēji, bet reāli pasākumi, kas dod mērāmu atdevi Latvijas ekonomikai un ir jūtami fiziskajā dzīvē.