), taču man profesijas specifikas dēļ nāksies atturēties no jūsmīgiem superlatīviem tā vienkāršā iemesla dēļ, ka režisores Māras Ķimeles otrreizējā tikšanās ar Volodina lugu (Piecus vakarus M.Ķimele iestudēja arī Valmierā 1971.gadā) ir paviršības apzīmogota. Tā redzama ar neapbruņotu aci, ja vien neļaujies iežūžoties aktuālajā «padomju retro» popularitātē un abstrakta cilvēcīgā sirsnīguma atmosfērā, kas it kā plūst no skatuves. Un salīdzina šo izrādi ar JRT zelta fonda vērtību _Mans nabaga Marats_ (A.Hermaņa JRT iekoptais padomju retro), pašas Ķimeles _Trim māsām_ (Čehovs padomju retro stilizācijā) vai Indras Rogas _Vecāko dēlu_ LNT kā smalku psiholoģiskā tuvplāna izrādi, nemaz nepieminot leģendāro Mihalkova filmu ar Gurčenko + Ļubšinu vai padomju retro teātra etlonu - Anatolija Vasiļjeva «metafiziskā reālisma» izrādi Jauna cilvēka pieaugusī meita, kas bija izaicinoša revolūcija pretīgākajos sovetu stagnācijas gados. Ko man tagad darīt? Izlikties, ka nedz es, nedz izrādes veidotāja darbus nepārzina?
Lielisks stāstnieks
Jā, Volodina dramaturga meistarība ir prasmē izstāstīt vienkāršu emocionālu stāstu, un acīmredzot šajos «grūtajos laikos» pēc šādiem stāstiem ir pieprasījums. Labu stāstu nespēs sabojāt pat teātra ābeces līmeņa dekoratīvās neveiklības, kas iezagušās JRT izrādē. Pieļauju, ka vairums skatītāju tās pat nepamana, jo ir labvēlīgi uzstīgots pret JRT un tā aktieriem. Taču šāda nevērība drīzi vien var sāpīgi atmaksāties - vispirms jau aktieriem, kas jūtas visai ērti, jo... publikai taču patīk. Bīstami, jo šādus nekādus - Piecus vakarus var ātri uzštancēt uz jebkuras Latvijas skatuves: nepieciešami vienīgi seši daudzmaz labi aktieri un scenogrāfiska konstrukcija, tipa, «padomju komunalka». Pareizāk gan - kaut kāds pelēks, neko neizsakošs, abstrakts priekšstats par to. Ar skatuvisko formu kā lielāko misēkli sākšu.
Joks ir tas, ka komunalkas PSRS nekad nebija abstraktas pelēkas sienas ar dārdošu vannu koridorā un pašu elementārāko apmēbelējumu. Komunālo dzīvokļu fenomens slēpās paradoksā, ka tā bija tieši ārkārtā individualizēta un vienlaikus ārkārtā eklektiska vide, jo katrs komunalkas iemītnieks centās vismaz šeit, savos dažos kvadrātmetros, iegūt personiskās vides, intīmās telpas pasargātības sajūtu. Nekā tāda nav izrādē. Toties ir dekoratīvi māņi: sniedziņš, ko izkaisa paši aktieri, lampiņas, kas šūpojas mūzikā/sniega dejā, uz balkona sasaluši palagi, slavenie vēdlodziņi, pa kuriem pīpē un kuru pārvietošana ļauj nojaukt telpu robežas, taču lietoti nekonsekventi, tāpat kā aktieri brīžiem staigā pa durvīm, bet brīžiem «iet cauri sienām», tikpat dekoratīvas ir rotaļas ar ķīmijas laboratorijas traukiem - jaukas detaļas, kuras pirmajā acumirklī šķiet interesantas, taču - ja jāatbild, ko tās nozīmē, baidos, pat rūdīts semiotiķis samulsīs. Nu, «vienkārši foršas fiškas».
Taču, ja seko izrādes vizuālā tēla loģikai, tās galvenā varone, kuru dēvē par zvaigzni un kura darbā ir priekšniece/nomenklatūras darbone, dzīvo plikās sienās trūkumā un ir bez jelkādām individuālās gaumes pazīmēm, jo apģērbā un vides iekārtojumā iemieso abstraktu «pelēko peli-zilzeķi», kurai arī ar galvu kaut kas nav kārtībā. Būtībā Ķimeles traktējumā «zvaigzne» Tamāra (padomju pēckara semiotikā - Gruzijas skaistā, brīvā valdniece Tamāra, analoģiski kā Valentīna - atkušņa un kosmosa karaliene Tereškova sešdesmitajos) arī ir zvaigzne - auksta, tāla, frigida un neiekārojama. Aizmirstiet par jūtu ķīmiju - tās uz skatuves nav, jo starp tādu Tamāru un tādu Iļjinu, kādi tie ir izrādē, «jūtu ķīmija» būtu pretdabiska.
Tāpēc varbūt Pieci vakari ir jauns skarbais dokumentālisms - klīnisks gadījums, jo stāsta par «sistēmas upuri» - infantilu histēriķi, ar kuru nekad nespēs būt kopā romantisks proletariāta lūzeris, kāds, neklausoties monotonā nolemtībā atkārtotus sirsnīgos skaistās nākotnes apsolījuma vārdus, ir dzīvē strandējušais Iļjins - Andris Keišs. Un varbūt izrādes iemidzinošais sirsnīgums ir fikcija (īpaši tāpēc, ka finālā skan Siņij platoček - par ložmetējnieku, kuram jāapšauj kāliem naidnieku zilo lakatiņu mīlestības vārdā. Kāda romantika? Paklausieties taču šos baismīgos vārdus)!
Vienbrīd, vērojot talantīgās «formas aktrises» Gunas Zariņas mehānisko raustīšanos, staigāšanu kā ar lineālu dibenā un izspīlēto «bezemocionalitāti», radās pat aizdomas, vai tik tas nav režijas koncepts - lūk, palūkojieties, ko padomju sistēma izdarīja ar pēckara paaudzes sievietēm - eksistējot kara cilvēkresursu zaudējumu izraisītā «vīriešu trūkuma režīmā», nemanāmi, bet neatgriezeniski šī lepra sakropļoja sievietes, pārvēršot «zivīs», kuras pat sīkāko domu par seksu aizgaiņā ar Marksa vēstuļu sievai Ženijai sējumu. Un ne tikai no savas galvas vien, jo viņa kā slikta surogātmāte vismaz reizi minūtē kaprīzi tiranizē arī māsasdēlu (Edgars Samītis - Slaviks).
Taču rodas jautājums, ko pie šādas sievietes, kaut arī jaunības dienu pirmās mīlestības, meklē «liekais cilvēks» Iļjins. Jo pirmā reakcija normālam vīrietim būtu - bēgt, kur kājas nes...
Sekss un bumbierenes
Taču zīmīgi, ka izrāde sākas ar visai nepievilcīgu ātrā «dzīvnieciska» seksa ainu, kur gultā zem pusvilnas segas «stumdās» romantiķis Iļjins un veikalniece Zoja, kura pēc akta, publikai ķiķinot, uzstīvē rozā «bumbierenes» - arī jauku galantērisko atribūtu no PSRS laikiem. Otra «kroplas sistēmas» radītā sieviešu suga izrādē ir pilnmiesīgas, taču aprobežotas heteras (kā Baibas Brokas šeftmane Zoja, kurā tomēr drusku par daudz no Latviešu mīlestības kluba vadītājas, kaut gan kopumā aktrisei izdodas sabalansēt kariķēto ar komisko). Trešā Piecu vakaru sieviete - Kristīnes Krūzes simpātiski dedzīgā telefoniste - pagaidām vēl balansē starp abām šīm «sociālajām anomālijām» - bet tikai tāpēc, ka jauniņa. Nāks pieredze, iestāsies jutekliskā amnēzija. Pirmās pazīmes Katjai jau ir (aina ar pavēlniecisko «padod, noliec, padod, noliec»).
Arī izrādes «vīrišķais personāls» ir mentāli sakropļoti ģenētiski fenomeni. Iļjins - kārtējais dzīvais mironis, pagļēvs, bet nu dikti mīlīgs vīrišķis, kas jau bīstami sāk kļūt par organiskā Andra Keiša masku=paštēlu. Ģirta Krūmiņa naivi jūtīgais Timofejevs, Iļjina kursa biedrs, kurš arī, kā smejies, nav nedz p...ējs, nedz karoga nesējs, toties - godīgs. Un jaunā audze - ākstīgais Slaviks, kas visdrīzāk kļūs par tipisku podkablučņiku - puisi zem sievas tupeles.
Tagad atbildiet - kur tad Piecos vakaros ir tā lielā romantiskā mīlestība? Tās vietā - stročit puļemjotčik za siņij platoček... Jo starp šiem morāli un emocionāli sakropļotajiem cilvēkiem mīlestība nevar būt pēc definīcijas. Tikai nav skaidrs - izrāde, kas izliekas par pseidoreālistisku melodrāmu, kaut ir sūra, absurdiska satīra, - tas ir koncepts vai tā sanāca?