Auntrusītis zaķa krāsā
Bija pagājis gads, kopš Tuse pāragri nomira. Reiz kolēģe Indra Roga jautāja Karīnai: «Vai negribi paņemt mūsu trusi? Daudzo darbu dēļ mēs nevaram viņam veltīt pietiekami daudz uzmanības.» Karīnas pārliecība sašķobījās, tomēr viņa turējās: «Nē, ja arī es meklēšu Tusei aizvietotāju, tad tikai tādu, kāda bija mana mīlule, - auntrusītis lauku zaķa krāsā.» Vakarā Indra zvanīja - viss nokārtots, meitiņa Marta Marija atdos savu Peksi Pepijai Garzeķei (Karīnas spilgtākā loma Nacionālajā teātrī). Ko Karīnai bija darīt? «Pārģērbos par Pepiju un devos ciemos pie Martas Marijas apskatīt piedāvājumu. Liktenis! Peksis viens pret vienu bija līdzīgs Tusei.» Nu jau divus gadus Pekausis dzīvo Tuses būrī.
Aktrises virtuvē karājas Pekauša lielākais kārums - sažāvētu nātru un burkānu lakstu slotiņas. Pat pavasara pusē slotiņās vēl ir daudz trusim nepieciešamo vitamīnu. Mūsu atnesto ciemakukuli - mazos saldos burkāniņus - Pekausis atstāj neievērotu, bet salātu lapiņas Karīna dos pamazām. Kas par daudz, tas trusim var nākt par skādi. Pekausim ir vēl kāds iemīļots kārums - grauzdētas baltmaizes šķēles.
Laiks dziedē rētas, tāpēc Karīna notrauc asariņu par Tusi tikai tad, kad pārskata fotogrāfijas vai aizbrauc uz lauku mājām, kur iekārtoti arī skaisti Tatarinovu ģimenes dzīvnieku kapiņi. Tur dus arī Tuse. Pekausis ir tikpat lolots kā Tuse savā laikā. Auntrusītis ir labs puika. Istabas stūrī sakrautās grāmatas Pekausis «nelasa», jo labi zina, ka to darīt nedrīkst. Truša vienīgā vājība ir izcilā franču kinoaktrise Romija Šneidere - grāmatai par pasaulslaveno mākslinieci Pekausis nograuza vāku.
Truša buča
Karīna stāsta, ka Tuse bija ļoti mīlīga. No trušu puikas to grūti gaidīt, toties viņš prot bučoties: «Vai zini, kas ir truša buča?» Karīna rāda, kā trusis ātri kā šujmašīna liek bučas tieši uz lūpām. Vēl viņam patīk ripināt pa grīdu lielo vingrošanas bumbu. Auniņš ir ļoti tīrīgs, uz šālīti būrīša stūrī viņš sāka iet pirmajā dienā. Kad Karīna ir mājās, trusis tiek laists izskrieties pa istabu, bet muļķības viņš nedara - vēl nav sagrauzis nevienu vadu. Sodīt Pekausi nav nozīmes - šis tikai saraujas no pārsteiguma, bet nebaidās, jo te taču nekādas briesmas nedraud. Garausītis reaģē uz balsi - viņš saprot komandas, bet izpilda tās tikai tad, ja pats to vēlas. Pekausim ļoti patīk, ka Karīna viņam kasa aiz austiņām. Aktrise smejas, ka sākumā bija ļoti nobijusies: «Šis skrien, rotaļājas un tad pēkšņi krīt gar zemi un vairs nekustas! Beigts, vai? Nē, trusis kā bērns piekūst, nokrīt un aizmieg.» Karīnai ļoti patīk vērot, kā Pekausis mazgājas. To viņš dara bieži, it kā būtu dubļos novārtījies - vispirms ar ķepiņām nomazgā ģīmīti, tad ķeras pie ausīm, veļot ar rociņām pa tām kā pa bizēm.»
Vasarā uz laukiem
Karīnas lauku mājās Liepājas pusē pret visiem mājdzīvniekiem izturas kā pret godājamiem ģimenes locekļiem. Aktrise ar sajūsmu stāsta, cik ļoti viņai patīk lopu kūts īpašā smarža, cik skaistas ir govju acis, cik ļoti mīļi ir zirgi. Arī suņi, kaķi, «bet tos es nevaru turēt savas aizņemtības dēļ». Dzīvnieku pasaule viņai ir tuva un mīļa: «Nesaprotu cilvēkus, kas var nežēlīgi izturēties pret dzīvniekiem. Es tādiem piespriestu vissmagāko sodu, jo dzīvnieki ir tik neaizsargāti.» Ik vasaru no jūnija līdz augustam Karīnas laukos uzturējās Tuse, tagad - Pekausis: «Viņam tur ir labi. Pekausis dzīvo aplokā, ko brālēns savulaik iekārtoja Tusei. Tur viņam ir īsts bungalo. Aplokam pārvilkts siets, jo Pekausis nebaidās no mūsu suņiem un kaķiem, bet gan, tu neticēsi, no strazdiem!» Par ko Pekausis varētu sūdzēties, ja būtu kam? Karīna skumji pasmaida: «Par manu biežo prombūtni, jo mana dzīve taču rit teātrī.»