«Jau pērn, tiklīdz iepazināmies, Andrejs jautāja, vai es vēlētos nodiriģēt izrādi Rīgā? Protams, man šāds piedāvājums likās ļoti interesants, jo vēl nekad nebiju Rīgā bijis. Turklāt Andrejs atveda daudzu savu un arī citu režisoru izrāžu DVD, man ļoti patika dziedātāji un šo iestudējumu gars,» Peters Feranecs vēlējies iepazīt trupu klātienē. «Kontakts gan ir ļoti īss, tikai viena mēģinājumu diena un izrāde. Bet es ceru, ka ar to viss nebeigsies, jo mums ir nākotnes sadarbības plāni,» viņš pavēsta.
Pie cita nemācīšos!
Vēl pirms trim dienām Peters Feranecs bijis Šveicē, kur saticis pasaulslaveno latviešu diriģentu Marisu Jansonu, savu bijušo skolotāju. «Mēs tiekamies diezgan bieži. Cenšos nepazaudēt ar viņu kontaktu, jo viņš man bija kā tēvs, kas man atvēra acis uz mūzikas izpratni. Viņš mani dzemdināja kā diriģentu: 99,9 procenti no tā, ko vispār zinu par diriģēšanu, man ir no Marisa. Ar viņu kontaktēties vienmēr ir ārkārtīgi patīkami, parasti kopā aizejam vakariņās,» Peters Feranecs atklāj, ka jau laikus sev un ģimenei sagādājis biļetes arī uz Marisa Jansona un viņa vadītā Amsterdamas Concertgebouw orķestra koncertu Zalcburgas festivālā 27. augustā.
Pie Jansona diriģentu atvedis pats liktenis. «1968. gadā, kad notika Čehoslovākijas okupācija, radinieki emigrēja uz ārzemēm. Man bija četri gadi, tieši togad piedzima māsiņa, tāpēc vecāki nolēma palikt Bratislavā,» atceras diriģents. Turklāt ģimenei tur bijusi sava māja. «Protams, visi, kuri palika, pēc tam dabūja pa galvu. Saņēmu stipendiju studijām Parīzes konservatorijā, bet mani vienkārši nelaida. Lai gan labāk par visiem biju nokārtojis iestājeksāmenus, neuzņēma pat dzimtajā konservatorijā. Tas bija ļoti sāpīgi, un man bija liela neizpratne, kāpēc tā?» Paziņa, kas strādāja Izglītības ministrijā, izstāstījusi, ka ir viena brīva stipendija Ļeņingradas konservatorijā. Bet jau divus gadus neviens turp negrib braukt. Viņš nolēmis izmantot iespēju. «Atceros, kā ar šo soli sadusmoju savu tēvoci Austrālijā. Viņš kliedza: mēs bēgām no krieviem, bet tu pats dodies uz Krieviju?!»
Pēterburgā Feranecs ieraudzījis afišu: Mariss Jansons ar filharmonisko orķestri atklāja sezonu. «Viņš diriģēja Čaikovska 5. simfoniju un Šostakoviča 5. simfoniju. Biju tik ļoti saviļņots, ka paliku zālē pats pēdējais. Vienatnē vienkārši sēdēju un domāju, bet uzraudze sauca: jaunais cilvēk, koncerts ir beidzies, atbrīvojiet zāli! Piecēlos un gāju tieši pie Jansona. Teicu, ka esmu sajūsmā un vēlos pie viņa mācīties. Viņš mani noklausījās un piekrita.» Tolaik visi rāvās pie katedras vadītāja Iļjas Musina, dieva diriģēšanas pedagoģijā. Saprotams, viņš visus ārzemniekus ņēma savā klasē. «Krievu studenti mani apsveica, bet es ievilku elpu un pateicu: piedodiet, profesor, bet es vēlos mācīties pie Marisa Jansona. Musins, būdams inteliģents cilvēks, to norija: kā vēlaties, Jansons ir lielisks pedagogs.»
Revolūcija Mihailova teātrī
Izstudējis Krievijā, Feranecs drīz tur atgriezies, vadot Vīnes kameroperas viesizrādes. Tad uzaicināts Krievijas Lielajā teātrī iestudēt Mocarta Figaro kāzas (1995) un kļuvis par teātra galveno diriģentu. «Tas bija ļoti interesants laiks. Man bija labs kontakts ar trupu, apbraukājām pasauli. Protams, bija daudz politikas sārņu, jo biju pirmais ārzemnieks, kurš strādāja Krievijas galvenajā operteātrī. Vladimirs Žirinovskis presē bļaustījās: kāds kauns Krievijai, ārzemnieks - galvenais diriģents! Taču es tam nepievērsu uzmanību.»
Nākt uz Mihailova teātri piedāvājis tā ģenerāldirektors Vladimirs Kehmans, kurš par saviem personīgajiem līdzekļiem restaurējis slaveno imperatora laika teātri. «Kopā sākām veidot teātra jauno vēsturi un pa šo gadu kopā esam ļoti daudz izdarījuši. Pie mums tagad baleta trupu vada spānis Načo Duato - pirmais ārzemju horeogrāfs Krievijā kopš klasiķa Mariusa Petipā. Piesaistīts dramaturgs no Vīnes, konsultācijas sniedz Vīnes operas bijušais intendants. «Meklējam teātrim to, kas ir labs.» Bet vēl pērn izrādēs sēdējuši tikai divsimt cilvēku. «Sākām ar interesantu repertuāru. Oktobrī iestudējām Nāru, tas bija kā sprādziens ar trīsdimensiju videoprojekcijām! Turpinājām ar Alevī operu Žīdiete. Panākumi bija milzīgi, Mihailova teātri pirmoreiz nominēja Zelta maskai, un sāka runāt kā par teātri, kas Krievijā piedzīvo visvētraināko attīstību. Arī uz Masku balli zāle bija publikas pārpildīta. Teātrī spieto kritiķi, tas bauda preses uzmanību, to sākuši apmeklēt politiķi. Apgriezieni ir uzņemti, jūs vēl par šo teātri daudz dzirdēsit!»