Piektdienā, 13.novembrī, viņš pamodās vēl mazā tumsiņā. Dzerot rīta kafiju, Kārlis pa logu vēroja rūpnīcas skursteņa dūmus. Tie lēni vijās debesīs, nedaudz uz dienvidrietumiem. «Tātad nelielais ziemeļaustrenis nekādi nevarēja izjaukt manus dienas plānus. Sagatavojis dienas tējas devu un pāris sviestmaižu un noskūpstījis saldi dusošo dzīvesbiedri, devos ceļā. Man kā valmierietim ceļš līdz Burtnieka ezeram prasa tikai nieka 20 minūtes, ezera krastā ierados līdz ar gaismiņu. Ezerā devos kā parasti - ar domu: varbūt tieši šī ir mana lielā diena! Tik agrā stundā domubiedru ezerā vēl ir pamaz, tāpēc man bija laiks izvērsties. Nolēmu pārbaudīt rajonu, kur pāris dienu iepriekš biju uzveicis iespaidīgu zandartu (5 kg) un nedaudz lielāku līdaku (5,5 kg).»
Pēc kādas stundas Kārlis bija izvilcis divarpusnieci. Diena jau bija pāri pusei, kad notika tas, par ko ir šis stāsts. «Garlaicības mākts, jau sāku sarunāties ar zivju pavēlnieku Zumzumu, kad viena no manām makšķerēm lēni ieņēma pakava formu. Apturēju laivu, pirmā doma - zaceps. Nedaudz pietinu auklu un sajutu nopietnu pretestību. Tā kā laiva bija neveiksmīgi sagriezusies un otras makšķeres aukla jau tinās ap cīņas ieroci, pieņēmu šajā reizē acīmredzot pareizāko lēmumu - otru makšķeri satīt. Tā, vienlaikus turot divas makšķeres, man izdevās tikt vaļā no šķēršļiem. Nu pienāca laiks uzzināt, kas iztraucējis manu meditāciju piektdienā, 13.datumā. Lēni mēģināju tīt auklu, tas arī sāka izdoties. Staipīgā pretestība otrā galā man šķita visnotaļ nesaprotama, jo es lietoju pīto auklu. Vai tiešām tīkls? Bet tad tikai maliķu, jo tuvumā tīklu karodziņus nemanīja. Varbūt aiz muguras aizķerts breksis, kas dīvaini uzvedas? Turpināju tīt auklu. Vairs neņemos spriest vai es vilku kaut ko klāt, vai stiepu laivu pie kaut kā. Pēkšņi metrus 20 no laivas ieraudzīju parādāmies virs ūdens manu vobleri. Vai tiešām tīkls? Nē, nākamais parādās auklas murckulis. Ar lielāku spēku ātrāk pietinu auklu, satvēru to un nepacietīgi sāku vākt laivā. Kas ir otrā galā? Makšķerkātu jau reiz izvilku, nebija tik smagi, nedod dievs makšķere ar visu īpašnieku - bet tad auklas galā vajadzēja būt vizulim... Kad biju savācis kādus metrus 30 ne savas auklas, tas, ko es vilku, apstājās. Mirkli vēlāk tur, kur bija otrs auklas gals, nogriezās milzīgs ūdens mutulis, un kaut kas sāka ceļu ne tajā virzienā, kas būtu vēlams man. Sapratu, kas notiek, bet ne to, kas jādara. Turēt ar spēku nevaru - vienreiz šo auklu jau saplēsa. Biju zaudējis vienīgos makšķernieka ieročus - makšķeri un spoli. Palika tikai plikas rokas. Žēli vēros virzienā, kurp devās mans negaidītais viesis. Cik ilgi es viņu laidīšu, jāsāk bremzēt, jo aukla taču laivā ir samesta čupā un kuru katru brīdi var parādīties tās gals. Nolēmu pārbaudīt auklas un zivs stiprumu. Sāku lēni viņu piebremzēt. Jāteic, tas man izdevās. Pēc tādas kādu 15 minūšu ļurkāšanas metrus desmit no laivas ieraudzīju zivi, kas ikvienam makšķerniekam liktu pamatīgi satraukties...» Sekoja vēl vairākas spraigas epizodes, bet uzvarētājs beigās izrādījās makšķernieks - cīņa ar 13,65 kg smago un 1,21 metru garo līdaku turpinājās laivā.
Visu Kārļa Manguļa stāstu drīz lasiet diena.lv rubrikā Dienas zivs 2009.