Brīvības pieminekli padomju laikā vajadzēja nojaukt. Sekojot komunistu loģikai, to noteikti vajadzēja izdarīt. Ja tikai viena pati Vera Muhina aizstāvētu šo pieminekli, tikai tāpēc, ka ir rīdziniece un Kārļa Zāles skolniece, viņai tas neizdotos. Ja visi komunisti būtu vienādi, Brīvības piemineklis sen būtu nojaukts.
Tomēr pat starp komunistiem bija kulturāli cilvēki. Vai katrā ziņā tādi, kas saprot, ko nozīmē tautas psiholoģija. Pastāv stāsts, ka Muhina piedalījusies sapulcē, kurā tika lemts Brīvības pieminekļa liktenis, paužot viedokli, ka šim piemineklim ir «izcila mākslinieciska vērtība» un tā nojaukšana aizskartu «latviešu tautas vissvētākās jūtas». Var jau būt, ka komunistus maz interesēja pieminekļa mākslinieciskā vērtība, bet viņi negribēja liekus nemierus.
Lai kā tas arī būtu, Brīvības piemineklis nostāvēja padomju laikus, kad baznīcas un pieminekļus grāva. Nu ir pienākusi kārta Uzvaras piemineklim. Tagad Uzvaras piemineklis gaida savu latviešu izcelsmes Veru Muhinu, kas paskaidrotu - ja ne šī pieminekļa «māksliniecisko vērtību», ko vienmēr var apšaubīt, tad dzirdami pateiktu, ka tas aizskartu cilvēku «vissvētākās jūtas».
Jo nenāk krievi, baltkrievi, ukraiņi un Padomju armijas rindās karojošie latvieši pie Uzvaras pieminekļa Latvijas okupāciju svinēt. Lai kā mūsu nacionālradikāļiem gribētos to mazohistiski interpretēt. Cilvēki, kas tur nāk, tiešām nāk pie pieminekļa svinēt uzvaru pār nacistu režīmu, kura mērķos bija ne tikai iznīcināt ebrejus, bet arī krievus un latviešus, sākotnēji mūs pārvēršot kalpos.
Krievi pie Uzvaras pieminekļa nāk svinēt un pieminēt tos bojāgājušos, kas cīnījās pret Hitlera armiju, kas gribēja iznīcināt krievus. Un, tāpat kā katrā latviešu ģimenē ir kāds karā bojāgājušais vai uz Sibīriju izsūtītais, tā katrā krievu ģimenē ir kāds viņu Lielajā tēvijas karā kritušais.
Katrs, kam ir kaut viens krievu draugs vai paziņa no krievu ģimenēm, iekšēji jūt un saprot, kāpēc krievi 9. maijā pulcējas pie Uzvaras pieminekļa un ko vispār krieviem nozīmē 9. maijs.
Labi, nejauksim nost pieminekli, tikai pārsauksim to par Okupācijas pieminekli! Jau skan samiernieciskākas balsis, lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva.
Ja nosauksim Uzvaras pieminekli par Okupācijas pieminekli, tad gan būs dīvaini. Kā tad būs, ka cilvēki 9. maijā nāks un liks ziedus pie Okupācijas pieminekļa? Vai mēs nejutīsimies pazemoti? Bet varbūt tieši tāds arī ir šo priekšlikumu autoru mērķis, pazemot cilvēkus?
Ideja nojaukt vai pārsaukt Uzvaras pieminekli nav jauna. Tā izpeld regulāri. Taču kāda ir loģika, ka šī diskusija īpaši ir saasinājusies tagad? Protams, tās ir 2014. gada vēlēšanas, kurās ir pieprasījums pēc nacionālisma politikā, taču nacionālisma nav, jo nacionālisms nozīmē nostiprināt patstāvīgu un neatkarīgu Latvijas valsti. Kurš gan to dara?
Tāpēc nacionālisma vietā nāk nacionālradikālisms. Nacionālisma surogāts, feiks - kā to sauc jaunā paaudze. Kā mēs pierādīsim savu «nacionālumu»? Preambulu uzrakstot un pieminekli nojaucot. Tas arī viss. Turklāt var pat neuzrakstīt un nepieņemt preambulu līdz galam. Tāpat kā var nenojaukt pieminekli. Pietiek par to runāt. Dzirnas mals, vēlētāju balsis nāks. Kāds būs šīs politikas rezultāts, kuru darbina šādi surogātjautājumi? Surogāts. Labākajā gadījumā.
Ja māli, ar kuriem tiek mīcīta Latvijas politika, ir apzināta cilvēku sarīdīšana un naids, rezultāts var būt daudz ļaunāks. Jo kūdīšanas politika lēnām, bet progresē, neesot pozitīvām lietām, ar ko to aizstāt. Kopš sasniegts Latvijas politiskās elites pēdējais galamērķis - eiro ieviešana - un citu nav, šo vakuumu aizvien vairāk aizstās tādi jautājumi kā pieminekļa nojaukšana.
Tomēr, dāmas un kungi, kas ar pieminekļa nojaukšanu cer grābt un kraut kaudzēs vēlētāju balsis, varat smagi pārrēķināties. Latvijas sabiedrība ir veselīgāk domājoša. Tāpēc nākas vilties. Par to, cik politiķi bija sacerējušies, ka nacionālais jautājums tomēr aizies kā galvenā vēlēšanu kārts, liecina premjera bezmaz ar nožēlu atzītais, ka pieminekļa nojaukšanu atbalsta tikai 25% iedzīvotāju. Ņemot vērā parakstu vākšanas un citas smadzeņu skalošanas kampaņas, tas nudien nav daudz. Kaut arī nav maz.
Tas, protams, ir nožēlojami, ka tik daudzus cilvēkus mūsu sabiedrībā uzrunā naida runa. Nešaubos, ka arī pēc šī raksta uz redakciju nāks vēstules: «nekavējoties atlaist Toču». Nomierinieties. Arī mans vecaistēvs kalpoja vācu armijā, taču es ar to nelepojos, jo nedz karošana ir mans nopelns, nedz Ādolfa Hitlera iespējamā uzvarā spēju saskatīt kaut ko labu. Nespēju pieņemt arī to, ka vecaistēvs būtu karojis «pret krieviem», jo kaimiņi bija krievi, kas nemaz nejūsmoja par 1940. gadu. Visi nav vienādi.
Un, ja visi «tumšie» komunisti būtu bijuši tādi paši kā tie «gaišie spēki», kas aicina nojaukt Uzvaras pieminekli, Brīvības piemineklis padomju laikā būtu nojaukts.